Sprediķis 1. Adventā

Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā. Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas.” Un Viņš tiem teica līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus, kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu. Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība. Tiešām Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis. Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs! Bet sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk; jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā.” Lk 21:25-36

Sirsnīgi sveicinu jūs, mīļie brāļi un māsas, jaunajā Baznīcas gadā. Dievnamos dominē violetā krāsa, purpurs. Tā reizē ir grēku nožēlas un gavēņa krāsa, un arī ķēniņa krāsa. Jēzu Kristu, mūsu valdnieku mēs sagaidām un sveicinām. Pirmajā Adventa svētdienā Dieva balss sauc ļaudis uz grēksūdzi un grēknožēlu, tā sagatavodama tos Dieva Dēla nākšanai. Adventa purpurs ir arī ciešanu krāsa – Lieldienu gavēņa, Klusās nedēļas krāsa. Tas rāda mūsu acīm Jēzus piedzimšanas un nāves ciešo kopsakarību.
Kas ir centrālais šīs svētdienas evaņģēlija vēstījumā? Evaņģēlists sāk ar vārdiem „Un tad…”. Tas nozīmē, ka Jēzus runa sasniegusi savu kulmināciju. Dažs varbūt izbrīnīsies, bet centrā nav pati Kristus atnākšana. Burtiski pašā centrā ir apsolījums: Kunga vārdi nezudīs, pie kam cilvēce arī nezudīs, iekāms tas notiek. Kunga vārdi nezudīs – tā ir kristieša garīgā maize, ko ēst un ar ko remdēt pastāvīgo izsalkumu. Dievišķais un labais mūsdienu pasaulē ir tik pieprasīts. Visi, sākot ar velnu, to rij bez sāta un vienmēr ir izsalkuši. Bet velns un arī cilvēks velnam līdzi ir tāds caurbira, ka nekādi negrib pieņemties labos tikumos. Neveselīgs un slims. Izģindis un ar to nereti vēl lepojas. Bet Cilvēka Dēls Jēzus Kristus ir nācis pasaulē meklēt un izārstēt slimo cilvēku. Kristīgā ticība ir vienīgais izdzīvošanas veids. Tā mums, uzmanīgi klausoties, tiek sniegta ar Dieva vārdiem un sakramentiem. Dieva vārds un sakramenti ir zāles, kuras neļauj slimībai mūs pārņemt – zāles, kas mums izrakstītas un lietojamas līdz pat mūža beigām.
Kunga vārdi nezudīs – ir centrālā vēsts.
Pirms šī apsolījuma un pēc tam ir dubultīgi brīdinājumi un pavēles. Un to visu sākumā un beigās ietver Adventa vēsts – Cilvēka Dēls tuvojas, viņš nāk – jūsu Pestītājs, pēc kura jūs tā ilgojaties. Stiprinieties, celieties, vērojiet, ziniet! Bet arī sargieties, palieciet nomodā!

Kunga vārdi nezudīs – atkal un atkal, lai ko tas prasītu, Dieva apsolījumi jādzird ar ausīm, jāskata ar acīm, jāsagaršo un jāēd ar muti, jāož ar degunu, jāsatausta un jādabū sevī. Ļoti daudzi cienījami vecie ļaudis, mūsu pašu draudzes locekļi samierinās ar to, ka netiek uz dievkalpojumu baznīcā un nemaz neuztraucas, ka gadiem ilgi nesaņem dievgaldu. Tā ir garīgā anoreksija, jeb apetītes trūkums, ar ko sirgst mūsu mīļie vecvecāki, vecāki, brāļi un māsas. Vai mēs paši arī? Tas ir bīstami, jo Sv.Vakarēdienā mēs taču savienojamies ar Kristu. Ja to nedabūjam, tad atkrītam. Jāzvana trauksme, citādi daudzi mūsu mīļie var aiziet bojā.
„Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs!” Kas bauda Dieva apsolījumus vārdos un sakramentos kā mūsu valdnieks Jēzus Kristus to iedibinājis, tas nezudīs līdz ar tiem, bet mantos un paturēs mūžīgo dzīvību.
Svētīgu Adventa laiku jums, kam Dieva apsolījumi jāsāk saņemt un jums, kas tos jau saņemat.