< ?php wp_votd(); ?>

Šodien ir sestdiena, 20. janvāris,
2. Svētdiena/nedēļa Epifānijas laikā
1529 Mārtiņa Lutera Mazais katehisms

Vārdadienu svin Aļģirds, Orests, Oļģerts, Aļģis

Kā mēs varam kaut ko uzzināt par Dievu?

TĀ KUNGA ATKLĀSME

Kā mēs varam kaut ko uzzināt par Dievu?

Kā mēs varam kaut ko uzzināt par Dievu? Cilvēka attiecībās ar Dievu šis jautājums ir izšķirošs. Ja nav skaidrs, kur var uzzināt kaut ko noteiktu par Dieva būtību un gribu, ir viegli nomaldīties. Daudzi cilvēki noteikti šaubās, vai par Dievu vispār ir iespējams kaut ko uzzināt. Jā, eksistē vispārēja atklāsme, un tā ir pieejama visiem. Daba stāsta mums par Radītāju, kas ir visu radījis. “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu” (Ps. 19:2). Tikai muļķis apgalvo, ka nekāda Dieva nav (Ps. 53:2). Radības skaistums un mērķtiecīgā sistēma skaidri liecina par Tā Kunga labestību un gudrību. Mēs varam nojaust, ka zemes un dzīvības radīšanā darbojusies neierobežota vara. Visiem gribot negribot jāatzīst, ka eksistē Kāds, kas pārvalda mūsu pasaules kārtību, un ka Dieva balss runā mūsu sirdsapziņā.

Vēstures gaitā daudzi ir mēģinājuši rast atbildes uz dzīves uzdotajiem jautājumiem ar filozofijas palīdzību, bet cilvēciskā domāšana tā arī nav ieguvusi patiesas zināšanas par Dievu. Mūsu cilvēciskais saprāts labi tiek galā ar tehniskām un garīgi neitrālam lietām, bet, tikko tas nonāk līdz dzīves būtībai – Dieva un cilvēka attiecībām, saprāta darbība vairs nav tik skaidra. Kopš pirmie cilvēki pirmo reizi nepaklausīja savam Radītājam, ļaunais aizšķērso mums katru iespēju nonākt kontaktā ar Dievu. Ilgas pēc Dieva ir novedušas pie tā, ka daudzas tautas, lai aizpildītu savu nepieciešamību pēc patiesā Dieva, izdomā savus dievus: auglības dievietes, kara dievus, laika dievus utt.

Mūsdienās cilvēki parasti neveido elku tēlus, taču daudzi patvaļīgi rada savus personīgos priekšstatus par Dievu. Pagānu reliģijās bieži vien var atrast atsevišķus patiesības fragmentus, taču viņi tomēr var redzēt Dievu tikai “no muguras”. Viņi var uzminēt Dieva eksistenci, bet nevar ieraudzīt mīlestību caur Jēzu Kristu. Nekristiešiem nav gaismas, ko sniedz Dieva vārds, un tāpēc viņi maldās tumsā un nevar iepazīt To Kungu tādu, kāds Viņš ir patiesībā. Jēzus teica: “Es esmu pasaules gaisma; kas seko man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvī­bas gaisma” (Jņ. 8:12).

Daudzās citās reliģijās cilvēki bieži vien baidās no gariem u.c., bet pat pagāni dažreiz jūt, kas ir pareizi un kas ne, un atzīst savu nepieciešamību kļūt brīviem no grēku parāda. Viņiem, pirm­kārt, trūkst Evaņģēlija vēsts par to, ka Dievs kļuva cilvēks, Jēzus Kristus, ka Viņš bija paklausīgs mūsu vietā, izcieta sodu par mūsu grēkiem un augšāmcēlās no mirušajiem. Ticībā Kristum ceļš uz pestīšanu ir atvērts. Neviens cilvēks pats nevarētu izdomāt, ka pestīšana no grēka un tumsas meklējama Jēzus personībā; Dievam pašam bija mums tas jāizskaidro. Cilvēku prātojumi par Dievu traucē patiesi izprast to, kas ir dzīvais Dievs. Vispārējā atklāsme rada priekšstatu, ka eksistē Radītājs, bet no tās nevar uzzināt, kas Viņš ir un ko Viņš ir darījis, lai mūs glābtu. Kā tad mēs varam zināt kaut ko konkrētu par Dievu?

No Bībeles mēs iegūstam patiesas un uzticamas zināšanas par Dievu, Viņa gribu un to, ko Viņš grib no mūsu dzīves. Svētie Raksti ir mums domāta īpaša Dieva atklāsme. Tie ir atšķirīgi un stāv pāri jebkuriem citiem rakstiem, jo tajos ir klātesošs Svētais Gars. Bībele nozīmē “grāmatu grāmata” vai “Grāmata”. Gan Vecā, gan Jaunā Derība ir radusies Dieva uzdevumā un pēc Viņa iniciatīvas. Pateicoties Dieva atklāsmei, mums ir Vecās Derības vēsturiskie, poētiskie un pravietiskie raksti. Tā kā pravieši savu teikto saņēma tieši no Dieva, viņi varēja sacīt: “Tā saka Tas Kungs.” Viņi varēja paredzēt Mesijas atnākšanu. Ar apbrīnojamu precizitāti vairākus simtus gadu pirms Jēzus dzimšanas tika aprakstīts, kas Viņš ir un ko Viņš darīs. Jaunās Derības laikos Dievs izvēlējās evaņģēlistus un apustuļus, kuri runāja Viņa vārdā. Kristus runāja uz apustuļiem, viņi Viņu redzēja un dzirdēja. Viņu liecība ir būtiska, lai mēs varētu uzzināt par ceļu uz debesu valstību. Jēzus apstiprina, ka Tas ir Viņš, kas stāv aiz saviem apustuļiem: “Kas jūs klausa, tas klausa mani, un, kas jūs nicina, tas nicina mani” (Lk. 10:16). Svētais Gars viņus mācīja un atgādināja, lai viņi uzrakstītu visu, kas pēc Dieva gribas bija jānodod tālāk. Apustulis Pēteris māca, kādai jābūt mūsu attieksmei pret Bībeli:

“Pār visām lietām ievērojiet, ka neviens Rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams; jo pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā” (2. Pēt. 1:20-21).

Svētais Gars ir pasargājis Rakstu autorus no kļūdām un maldiem. Tur atrodams viss, kas jāzina, lai mēs tiktu pestīti. Visu, kas rakstīts Bībelē, ir sarakstījuši cilvēki Svētā Gara vadībā. Viņi kalpoja Tam Kungam un paši raksta, ka nedarbojas savās, bet Dieva lietās. Tādēļ var teikt, ka Bībeles patiesais autors ir Svētais Gars. Svētais Gars ir iedvesmojis visus Bībeles sarakstītājus, tādēļ vienu Bībeles pantu ir viegli saprast otra kontekstā. Skaidrot Rakstus ar Rakstiem ir svarīgi, citādi nevar redzēt Dieva atklāsmi kopumā. Vārds “apustulis” cēlies no grieķu vārda apostolos, kas atbilst ebreju vārdam schaliach. Tas nozīme “sūtnis ar pilnvarām”. Jūdu kultūrā schaliach bija tiesīgs veikt darbības, kas juridiski bija tikpat legālas kā tad, ja tās veiktu persona, kas sūtni sūtījusi. Ja Jēzus apustulis ir ko rakstījis, tad tas mums ir tikpat saistošs kā Kristus paša vārdi.

Jēzus apustuļiem teica: “”Kā Tēvs mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu”” (Jņ. 20:21-22). Jāņa evaņģēlija 14. nodaļā Jēzus ir devis solījumu: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ. 14:26). Svētais Gars ir apstiprinājums tam, ka viss apustuļu rakstītais patiešām ir Dieva vārds, kas dots uz visiem laikiem. Bībele ir tāda, kādu to grib Dievs, un tā kalpo Viņa nodomam ievest cilvēkus patiesā sadraudzībā ar savu Pestītāju. Dieva vārds ir dāvana tiem, kas grib uzklausīt To Kungu un uzzināt kaut ko par šo un nākamo dzīvi. Tas, kas ļauj vārdam sevi mācīt, saņem spēku laboties un atrast tajā pastāvīgu mierinājumu. Apustulis Jānis saka, ka viņš sarakstījis savu Evaņģēliju tādēļ, “lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa vārdā” (Jņ. 20:31). Bībeles mērķis, pirmkārt, ir pievērst cilvēkus ticībai Jēzum Kristum, lai viņi tiktu izglābti mūžīgajai dzīvei. Stāsts par to, kā rīkojas Dievs, lai glābtu kritušo cilvēci, kā sarkans pavediens vijas cauri Rakstiem. Tas, kas studē Bībeli, atklāj, ka Tas Kungs aktīvi darbojas, lai palīdzētu cilvēkiem. Tas, kas lasa, redz, kā Dievs soli pa solim īsteno savu plānu, lai glābtu cilvēci, kura kopš grēkā krišanas ir pagriezusi Viņam muguru. Ikviena Vecās Derības grāmata ietver kādu norādi uz apsolījumu par Pestītāju. Jaunā Derība stāsta par apsolījuma piepildīšanos Jēzū Kristū, Dieva Dēlā, kurš kļuva cilvēks. Tādēļ Jēzus ir Rakstu vēsts kodols. Turklāt Viņš ir arī vadzvaigzne, kas apgaismo ceļu uz pareizu Rakstu izpratni. Jēzus ir tik cieši saistīts ar Dieva vārda saturu, ka Viņš pats tiek saukts par vārdu (Jņ. 1). Dieva vārdā mēs sastopam Kristu.

Satura zinā Bībele iedalīta Bauslībā un Evaņģēlijā. Šie jēdzieni ir saistīti, lai paskaidrotu viens otru. Bauslībai ir trīs funkcijas. Pirmkārt, Radītājs ir iedibinājis dabā noteiktu kārtību, kuras uzdevums ir aizsargāt dzīvību. Svēto Rakstu baušļi vārdos formulē Dieva gribu. Lai izvairītos no haosa, ir jārespektē likumi.

Otrkārt, Dieva baušļi atklāj, ko Dievs pieprasa no ikviena cilvēka. Viņa svētā griba ir apkopota desmit baušļos. Bībelē atklātais likums parāda, ka Dievs no mums prasa pilnīgu paklau­sību visos tā punktos. Tas, kurš pārkāpis vienu bausli, ir pārkāpis visus. “Topiet svēti, tāpēc ka Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts!” (3. Moz. 19:2). Bet Dievs nerunā tikai par ārējo rīcību vien, bet redz arī mūsu sirdīs. Piepildīt Bauslību nozīmē mīlēt Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu. “Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs, un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes un ir domu un sirds prāta tiesnesis” (Ebr. 4:12). Dieva likums uzrāda visu, kas ir pretrunā ar Viņa vēsti. Turpināt dzīvot grēkā nozīmē izšķērdēt savu dārgo dzīvi. Grēks aizved mūs prom no dzīves mērķa. Kad cilvēks atzīst, ka viņš nespēj būt pilnīgs, Bauslība ir palīdzējusi tam saprast, ka viņam vajag piedošanu un šķīstīšanu no grēkiem. Tā Bauslība liek cilvēkam atzīt, ka viņam nepieciešama samierināšanās ar Dievu, ko dod patiesa ticība Kristum. Ikviens, kas tic Jēzus krusta vietnieciskajam upurim, tiek izglābts mūžībai, par spīti tam, ka viņa paša darbi Dieva priekšā ir nepilnīgi. Dieva likuma otrā funkcija tātad ir vest mūs pie Kristus.

Likuma trešā funkcija – vadīt Jēzus mācekļus. Tam, kas grib sekot Kristum, ir dabiski jautāt pēc Dieva gribas ik dienas, gan lielas, gan mazas izvēles priekšā. Tādējādi Dieva likums kļūst par palīgu un ceļvedi, ejot pa ticības ceļu jaunajā dzīvē.

Evaņģēlija labā vēsts ir tā, ka Dieva mīlestība ir atklājusies Jēzus vietnieciskajā upurī. Evaņģēlija būtību apkopo “Mazā Bībele” Jāņa evaņģēlija 3. nodaļā: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jņ. 3:16). Kristū mēs redzam To Kungu. Dievs ir ļāvis sevi iepazīt, kļūstot par cilvēku. “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzi-mušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu” (Jņ. 1:18). Ticībā un sekošanā Kristum mēs iegūstam pestīšanu, kuru Viņš ir sagatavojis, nomirstot mūsu grēku dēļ. Kas tad ir svarīgākā izvēle katra cilvēka dzīvē? Vai nu viņš izvēlas Jēzu, kurš grib dāvāt viņam mūžīgu svētlaimi, vai arī padara sevi nelaimīgu uz mūžu, sakot Jēzum “nē”. Ir svarīgi, lai Bībeles vēsts izplatītos pa visu pasauli. Kas ir pats nepieciešamākais, lai cilvēks kļūtu svētīgs? Ikvienam vajadzīgas pareizas zināšanas par Dievu, un tās var iegūt, dzirdot un lasot Dieva vārdu.

Mūsdienās daudzi cilvēki, kuri grib darīt to, ko paši grib, bieži vien kritizē Dieva vārdu. Lai varētu attaisnot savas iekāres, tie izšķiež daudz enerģijas, lai apšaubītu Bībeles autoritāti. Dažās baznīcās notiek lielas cīņas, kad tajās ielaužas nepareiza Rakstu mācība. Kad maldu mācītāji pastāv uz to, ka Bībele ir vienīgi cilvēku uzskati un domas par Dievu, nevis Dieva vārds mums, cilvēkiem, iestājas haoss. Daudzi ir tikuši savu garīgo vadītāju maldināti, jo tie nav iepazinuši Bībeli. Visiem draudzes locekļiem būtu jāprot atšķirt nebibliskas mācības, bet diemžēl daudzi nomaldās. Tas attiecas gan uz morāles, gan teoloģijas jautājumiem. Ir daudz piemēru, kā herētiska attieksme pret Bībeles vēsti agrāk vai vēlāk noved pie pilnīgas atteikšanās no kristīgās ticības pamatpatiesībām. Jau 2. gs. senbaznīca uz dzīvību un nāvi cīnījās pret Evaņģēlija mācības viltošanu, ko sauca par gnosticismu. Šo cīņu laikā cilvēki ieguva atziņu, ka kristietības eksistence ir atkarīga no Evaņģēlija vēsts nemainības. Apustuļu raksti bija droša aizsardzība pret Evaņģēlija patvaļīgu skaidrošanu, ar ko nodarbojās arī gnostiķi. Apustuļu atstāto mācību mēs atrodam Jaunajā Derībā. Bībele ir Baznīcas kanons, tas ir, mēraukla. Visam jātiek pārbaudītam šīs objektīvās atklāsmes gaismā, jo tikai ar Dieva vārdu cilvēki var tikt pasargāti patiesā kristīgā ticībā. Gadsimtu gaitā ticība ir tikusi pakļauta daudzu maldu mācību uzbrukumiem. Evaņģēlijs par pestīšanu bieži ir ticis aptumšots. Bet ikreiz, kad cilvēki ir pie­vērsušies Svētajiem Rakstiem, viņi atkal ir atraduši prieka vēsti.

Kā kristietim jāuzlūko Bībele? Vienīgā pareizā atbilde ir meklējama pašos Rakstos. 19. psalmā tiek runāts par Dieva atklāsmi vārdā: “Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli, la Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu, Tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis. Bijība Tā Kunga priekšā ir šķīsta, tā pastāv mūžīgi, la Kunga tiesas spriedumi ir patiesība, tie visi ir taisni” (Ps. 19:8-10). Daudziem psalmiem ir raksturīgs dziļš respekts un bijība pret visu, ko Tas Kungs ir teicis. Jesajas grāmatas 55. nodaļā Tas Kungs pats uzsver, ka Dieva vārda aktualitāte nav atkarīga no cilvēkiem, bet gan no Viņa, kas šo vārdu ir devis: “Tāpat tas ir ar manu vārdu, kas iziet no manas mutes. Tas neatgriezīsies pie manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju” (Jes. 55:11).

Kāda ir Jēzus attieksme pret Vecās Derības rakstiem? Dieva Dēls apgalvo, ka “Raksti nevar tikt atcelti” (Jņ. 10:35). Bībeles spēks tātad nevar zust, kā to arī uzsver Jēzus: “Bet drīzāk debesij un zemei zust, nekā krist vienai bauslības rakstu zīmei” (Lk. 16:17). Tas, kas apgalvo kaut ko citu, saceļas pret savu Pestītāju. Tas ir iedzimtais grēks, kurā čūska ievilināja pirmos cilvēkus, sakot: “Vai tiešām Dievs ir teicis?” Jēzus nekad nav atcēlis nevienu Bībeles bausli. Likumi, kas attiecās uz jūdu cere­monijām, jau no paša sākuma tika doti uz noteiktu laiku. Tie ietvēra nākotnes vēsti par Pestītāju. Vecās Derības upurēšanas likumi vairs nav vajadzīgi, jo pilnīgais upuris jau ir noticis -Jēzus

upuris Golgātā. Vecā tempļa upuri norada nākotne – uz Dieva Dēla upura nāvi pie krusta – un palīdz mums saprast, kāpēc bija jāizlej asinis, lai starp Dievu un cilvēkiem varētu notikt patiesa samierināšanās. “Bet tie ir tikai ēdieniem, dzērieniem un dažā­dām mazgāšanām uzlikti miesīgi likumi līdz pareizas kārtības laikam” (Ebr. 9:10). Kristus neatcēla Vecās Derības ceremoniālos likumus, bet gan tie Viņā tika piepildīti. Ir liela atšķirība starp to, kā Dieva Dēls piepildīja Vecās Derības upuri, un to, kā liberālie teologi šodien cenšas izmainīt Dieva vārdu un falsificēt vēsti. Jēzus māceklis nedrīkst uzlūkot Bībeli citādi, kā tikai tā, kā to darīja pats Mācītājs.

Kā uz Svētajiem Rakstiem raudzījās apustuļi? Kā jau minēts iepriekš, apustulis Pēteris skaidri raksta, ka it nevienam Bībeles vārdam netrūkst Dieva inspirācijas. Apustulis Pāvils 2. vēstulē Timotejam izsakās līdzīgi:

“Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam” (2. Tim. 3:16-17).

Visi Raksti ir Dieva Gara iedvesti, grieķiski – paša grafe theopneustos. To var tulkot arī ar vārdiem “inspirēti un Dieva doti”. Tātad nedrīkst atkāpties no tā, ka visa Bībele kopumā ir Dieva vārds. Šie Rakstu vārdi mums arī māca, ka Bībele ir vajadzīga kristīgajā mācībā un sludināšanā, lai ikviens, kurš dzird Dievu, caur Dieva vārdu kļūst svētīgs. Dieva vārds ticīgā sirdī rada mīlestību un patiesību. No 2. vēstules Timotejam 3:16 konteksta izriet, ka apustulis Pāvils aicina bīskapu Timoteju būt uzticīgam Rakstiem un apustuliskajai mācībai, jo citādi maldu mācītāji var novest kristiešus no pareizā ceļa. Tas, ka Svētais Gars ir paredzējis arī mūsu laikus, ir redzams no vēstules nāka­majiem pantiem, kuros izskan aicinājums nostiprināt patiesu kristietību:

“Pasludini Dieva vārdus, uzstājies laikā, nelaika, norāj, brīdini, paskubini ar visu pacietību un mācību. Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez” (2. Tim. 4:2-3).

Mūsdienās ir cilvēki, kas uzskata, ka nevajag klausīt Pāvila teiktajam, bet viņi aizmirst, ka pats Kristus ir aicinājis viņu par apustuli. Pāvils raksta, ka viss, ko viņš runā un raksta, ir saņemts no Tā Kunga. Ja viņš kādreiz pauž savu paša viedokli, viņš vērš uz to lasītāju uzmanību. Pāvils raksta Vēstulē galatiešiem: “Jo es jums apliecinu, brāli: tas Evaņģēlijs, kuru es jums esmu pasludi­nājis, nav cilvēku izdomāts. Es to arī neesmu saņēmis no kāda cilvēka, nedz kāds man to ir mācījis, bet Jēzus Kristus man to ir atklājis” (Gal. 1:11-12). Vai arī 1. vēstulē tesaloniķiešiem: “lapēc mēs arī pastāvīgi pateicamies Dievam, ka jūs, uzklausījuši mūsu sludinātos Dieva vārdus, tos esat uzņēmuši nevis kā cil­vēku, bet kā Dieva vārdus, kas tie patiesībā ir; jo pats Dievs darbojas ar savu spēku jūsos, kas ticat” (1. Tes. 2:13). Savukārt apustulis Pēteris salīdzina Pāvila vēstules ar Vecās Derības Svētajiem Rakstiem (2. Pēt. 3:15). Jau no pašiem kristietības sākumiem senbaznīcā apustuļu mācība bija Svētie Raksti, kas tika lasīti dievkalpojumā. Vēstulē efeziešiem 2:20 ir rakstīts, ka draudze tiek celta uz apustuļu un praviešu mācības pamatiem. Pat visagrīnākie baznīctēvi liecina par Jaunās Derības rakstu autoritāti. Svētais Ignācijs Teofors raksta savā Vēstulē romie­šiem, ka apustuļiem Pāvilam un Pēterim bija tiesības dot pavēles, kuras noteikti bija jāizpilda (Ign. Rom. 4:3).

Vēstures gaitā Baznīcai ir nācies norobežoties no arvien jau­nām un jaunām herēzēm. Kad cilvēku uzskati sāk valdīt pār Dieva vārdu, vienmēr ir vērtīgi atcerēties, kas ir sākotnējā, bibliskā kristietība. Jau no apustuļu laikiem no kristiešiem ir prasīta spēja atšķirt garus. Kas nāk no Dieva, bet kas – no velna? Tas, kas ir saskaņā ar Bībeli, ir no Dieva. Tie, kuri apgalvo, ka Dieva vārds mūsdienas vairs nav aktuāls, ir akli un neredz, ka daudz kas no tā, kas ir pravietots Rakstos, tagad gūst savu piepildījumu. Jūdas vēstulē kristieši tiek aicināti “turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta” (Jūd. 3).

Ko par Bībeles autoritāti saka evaņģēliski luteriskās ticības apliecības? Reformācijas pamatprincips tiek definēts arī “Kon­kordijas formulas” ievadā:

“Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka vienīgā norma un mēraukla, pēc kuras jāizvērtē un jāiztiesā visas mācības, kā arī mācītāji, ir tikai un vienīgi Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu raksti, gluži kā ir rakstīts: “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem” (Ps. 119:105).[1]

Gandrīz 2000 gadu gaitā ir pierādījies, ka Dieva vārds iztur visus jautājumus un atkārtotu izvērtēšanu. Paaudzi pēc paaudzes kristieši ir atraduši mierinājumu un spēku šajā grā­matā. Ikviena garīgā atmoda ir radusi augsni Dieva vārdā. Tie sprediķi un mācība, kas ir saskaņā ar Bībeli, ir Dieva vārds. Katrs kristietis ir aicināts pārbaudīt, vai tas, ko viņš dzird, ir saskaņā ar Dieva vārdu. Tas ir nepieciešams, jo Svētie Raksti ir kristīgās ticības pamats visos laikos. Kad Baznīca sludina, tam vienmēr jābūt pamatotam Dieva vārdā. Neviens nedrīkst Bībeles Dieva vārdam ne ko pielikt, ne atņemt. Svētais Gars, paredzēdams nākamos notikumus, ir vadījis tā, ka Jaunā Derība noslēdzas tieši ar Jēzus brīdinājumu no šādas rīcības:

“Ja kas ko atņem no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa dalu pie dzīvības koka un pie svētās pilsētas, par ko rakstīts šinī grāmatā” (Jņ. atkl. 22:19).

Visdrošākais veids, kā pārliecināties par Rakstu patiesumu, ir pašam tos lasīt. Kad Svētais Gars darbojas cilvēka sirdī, caur Dieva vārdu viņš kļūst pārliecināts par Bībeles patiesību. Tas, kas ļauj Dieva vārdam atklāt dvēseles slēptākās domas, jūt, ka Dieva vārds ir patiess. Tie neesam mēs, kuri tiesāsim Dieva vārdu, bet gan Dieva vārds tiesā mūsos visu to, kas nesaskan ar Tā Kunga gribu. Bībele nekad nebūs par svētību tam, kurš padara sevi par tās kungu, mēģinot izšķirt, kas no rakstītā ir Dieva, bet kas – cilvēka. Tādiem cilvēkiem Kristus saka: “Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva” (Jņ. 8:47). Tas, kas pieņem Bībeles doto apsolījumu par grēku piedošanu, attaisnošanu un mūžīgo dzīvību caur Jēzu, saprot, ka viss labais nāk no žēlsirdīgā Dieva.

Bībele ir žēlastības līdzeklis, jo Dieva Gars to izmanto, lai mums palīdzētu un pasargātu patiesā ticībā Pestītājam. Dieva vārds ir dziedniecisks līdzeklis, kas izdziedina slimu dvēseli. Bet, lai zāles palīdzētu mums izveseļoties, mums jālieto tās, kā dziednieks Jēzus to ir noteicis: “Ja jūs paliekat manos vārdos, jūs patiesi esait mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ. 8:31-32). Mēs paliekam Tā Kunga vārdos, būdami sadraudzībā ar tiem ik dienas, visu dzīvi. Kā ir jālasa Bībele, lai tas nāktu mums par labu?

 


[1] Vienprātības grāmata: Konkordijas formula. – R.: Augsburgas institūts, 2001.-466. Ipp.

 

Atsauksmēm


Dievkalpojums
Svētdienās plkst. 10:00

-

Svētdienas skola
Svētdienās plkst. 10:00
(atsāksies oktobrī)

-
Kristības/iesvētības
Katehēzes dievkalpojums (mācības pamati)
atsāksies 12. janvārī un turpmāk piektdienās 18:00 Krustpils baznīcā Rīgas ielā 211a
Pieteikties pie mācītāja

-
Dievnama sakopšana
Sestdienās plkst. 10:00 Atbildīgais: Ineta Salmiņa tālr.: 27194271, 29898903