1921–44 K.Skujiņš

Kārlis Skujiņš Mārča d.
Mācītājs

Dzimis 1885.g. 16.III Viļķenes pag. “Mēkšās” – miris 1959.g. Ņjūkāstlā, Austrālijā

Beidzis pamatskolu, Limbažu pilsētas pamatskolu. Ap 1906.g. strādājis pasta kantorī Kurzemē. Bijis Tirdzniecības skolas skolotājs Žagarē, Kauņas guberņā.
Pabeidzis devīto Pēterpils ģimnāziju, tad, sabiedrībai un privātpersonām piepalīdzot, iestājies Teoloģijas fakultātē Tērbatā, ko pabeidzis 1916.g.
1917.g. 31.maijā Ļaudonā iesvētīts par mācītāju.
Kā mācītājs – adjunkts nosūtīts uz Dzērbeni, vēlāk – uz Raunu un Kalsnavu, kur par mācītāju kalpoja Andrievs Niedra. Šai laikā jau ir nodibināta ģimene ar sievu Mariju. 1918.g. ģimenē piedzimst dēls Marģis.
1921.g. 12.I līdz 1944.g. 26.VII bijis Krustpils ev.lut. draudzes, garnizona un aizsargu mācītājs. Apbalvots ar Atzinības krustu. 25 darba gadu laikā Krustpils draudzē atjaunoti baznīcas mūri, jumts, tornis un baznīcas iekšiene. Baznīca ieguva arī jaunu zvanu, altāra gleznu un ērģeles. Draudzes locekļu skaits pieauga līdz 1200. 1924.g. sarakstījis Krustpils draudzes vēsturi.
1924.g. – 1930.g. arī vikārs Līvānu baznīcā.
Krustpilī piedzimst dēls Ģirts (1924.g.), miris pēc kara gūstā, meita Silvija un dēls Arnis.
1944.g. ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Vāciju (Kemnicā, Saksijā – strādājis draudzes birojā, Cvikavā, Ausbahā). 1950.g. K.Skujiņš ar sievu Mariju izceļoja uz Austrāliju (izvietošanas nometnē Grētā).
1952.g. izdevies nodibināt latviešu ev.lut. draudzi Ņūkāstlā un apmesties uz dzīvi tās priekšpilsētā (Mayfield).
K.Skujiņš apbedīts Sidnejā, Rukvudas kapsētas latviešu nodalījumā.

Avots: http://www.vilkene.lv/index.php?sad=11&id=49
http://latgalesdati.du.lv/3/16 (Atsauces Es viņu pazīstu: latviešu biogrāfiskā vārdnīca. [redaktors Žanis Unāms]. [Grandheivena]: Raven Printing, 1975. 447. lpp.)

Kalpakiešu svinības Krustpilī.
Krustpils nodaļas aizsargi un aizsardzes 11. martā sarīkoja pulkveža Kalpaka piemiņas vakaru. Svinības ievada mācītājs Skujiņš ar dievkalpojumu Krustpils baznīcā. Dievkalpojumā ieradušies Krustpils garnizona priekšnieks pulkv. Dūms, virsnieki, bijušie kalpakieši, aizsargi un pārējā sabiedrība. Mācītājs Skujiņš sprediķi uzsāk vārdiem: «Uzmosties gars no senām dienām, tu gars, kas pirmiem lieciniekiem biji.» Ir trīs veidu cilvēki; cilvēki — kuri savā dzīvē daudz ļauna nodara, cilvēki — kuri piedzimst, dzīvo un nomirst, bet nebija vērts, ka tie dzimuši un dzīvojuši, jo savā dzīvē nekā nav darījuši, un beidzot cilvēki, kas dzīvē lielus, labus darbus veic. Pie pēdējiem pieder arī Kalpaks ar savu saimi.
Kalpaks dzīvoja īsu brīdi, bet daudz darba veica. Kalpaks miris, bet tā gars mūsos mīt, tas rāda mums ceļu, kuru bija uzsācis Kalpaks iet. Pēc sprediķa visi pacilāti dzied: «Turi to, kas tev ir dots, tautas druvas, ežas sargā» — «Kaut varon’s snauž, viņš dzīvs tak savā tautā. Pēc lieliem dēliem tauta vienmēr jautā. Pēc nāves viņš vēl brāļu vidū staigā. Kā dzīvā vaigā.» Dievkalpojumu kuplināja aizsardžu koris. Plkst. 20 Krustpils lauksaimnieku biedrības telpās priekšlasījums par pulkveža Kalpaka gaitām. Lasa aizsargs Lapiņš — bijušais kalpakietis. īsumā apskata nacionālās armijas tapšanu un izveidošanos. Pirmo nacionālo vienību, 1. Latvijas neatkarības rotas, Cēsu rotas, Atsevišķās jātnieku nodaļas un Atsevišķās studentu rotas formēšanos un gaitas, līdz 1919. gada 3. martā ievadītais sekmīgais uzbrukums prasīja lielo upuri — niecīgās, bet varonīgās armijas virspavēlnieka, pašaizliedzīgā varoņa dzīvību. Gadījums jeb liktenis 6. martā 1919.g. lika apklust pulkveža Kalpaka sirds pukstieniem. Priekšlasījumam sekoja teātra izrāde. Uzveda K. Zariņa drāmu «Negudrā Ģertrūde», piedaloties Nāc. teātra aktieriem Ludm. Špīlberģei, Lejiņam un Podniekam.

Avots: Laikraksts Latvijas Kareivis Nr. 58, 1934.