Sprediķis Latvijas valsts 91. gadadienā

Noklausīties sprediķi

Lk 15,1-6 Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņā. 2 Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” 3 Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: 4 “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? 5 Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem 6 Un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus, un tiem saka: “Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.” Āmen.

Visādi pulcējās, lai klausītos viņā. Slikti un labi. Labie sāka kurnēt, ka sliktos neizstumj no kopības. Vai nav pazīstama aina?

Viena aitiņa no simta noklīda tuksnesī. Kas to lai zina, kurš pie tā bija vainīgs. Viens no ganiem iet to meklēt, kamēr atrod. Tad nes to mājās un priecājas ar saviem draugiem un kaimiņiem. Katrai aitiņai vajadzīgi gani, bet neaizsargātajai jo īpaši.

Gana tēls Svētajos Rakstos ir ļoti pazīstams. Tur tas tā vai citādi nozīmē Dievu, Jēzu Kristu. Tur viņš ir visa gādātājs un sargs. Labais gans.

Gana tēls mums daudz izsaka ne tikai par Baznīcu, bet arī par valsti. Arī to, kurā šodien dzīvojam. Mums nepieciešama laba un pareiza aprūpe. Mēs gribam būt paēduši un apģērbušies, un līdz ar saviem tuvākajiem labi justies savās ganībās – savā valstī – ar savu miesu un dvēseli. Valsts un Baznīca, vai tie nav labā gana tēla iemiesotāji? Tie, kuri rūpētos par tām 99 avīm un to vienu arī, jo īpaši. Tā vajadzētu būt. Tāpat kā ķermenī galva un sirds neatstās nepamanītu ne vismazāko vainu. Vai ne tādu mēs gribētu savu Latviju? Kurā ganāmpulks un gani ir viens vesels, kur tavs prieks ir mans prieks un tava sāpe ir mana. Vai mums vajag ko labāku? Vai ir kas labāks? Mūsu Baznīcas tēvs mācītājs R. Feldmanis reiz vienā no saviem sprediķiem atstāstīja kādu bērnu grāmatas stāstu ar mazu pamācību par kādu kazu, kas ir ganījusies labi, skaisti turpat dārzā un ieraudzījusi, ka uz kūtiņas jumta ir izaudzis viens zāļu kušķis. Un tas ir tik vilinošs viņas acīm un prātam, ka viņa katrā ziņā grib viņu dabūt un grib viņu nogaršot. Ļoti sarežģīti pa visādām piebūvēm un visādām citām blakus lietām viņa tagad kāpj un rāpjas ar pūlēm, kamēr viņa tiek uz šī slīpā kūtiņas jumta, uz kura nemaz nav tik droši stāvēt, un tiek beidzot pie šī zāļu kušķa. Izrādās, viņš nemaz nav ne labāks, ne citādāks kā tie, kas viņai bija visu laiku zem kājām… Un nu ir lielā vilšanās. Bet nu arī vairs nevar tikt atpakaļ zemē! Tur, kur varēja uzrāpties ar zināmām pūlēm, tur nolaisties zemē vairs atkal nevar. Un nu ir jābrēc un jāmeklē palīdzība. Tā tas kādreiz ir ar tā sauktajiem cilvēku patstāvīgajiem centieniem, ar tiem ideāliem, kas mūsu dienās ir daudz pārāki par visu to, ko mēs esam līdz šim pazinuši… Un, kad nu mēs beidzot uzrāpjamies, tad izrādās, ka tās ir tās pašas vecu vecās lietas, kuras mēs tāpat esam zinājuši, ka tikai mūsu lepnība, iedomība, mūsu nevēlēšanās iet šim baram līdzi, kas iet parasto kārtības ceļu, viņa mūs noved neceļā. Varbūt tur ir arī trenkātāji zvēri, kas viņu iztrenkājuši… vilki…

Dzird sakām, latvietis latvietim vilks. Un tā mūsu Latvija guļ krustcelēs vairs ne kā mazs bērniņš, bet kā pusaugu meitene, kas jau prot runāt un šo to saprot no dzīves, tās saviļņojumiem, bet arī no grūtumiem un krīzēm. Grūti sērdienītei… Un vēl grūtāk ir noskatīties, ka viņas sadauzītā un pazemotā galva negrib draudzēties ar sirdi, kura saka: celies, tev taču ir milzīgs mantojums, cik ilgi tu ar to spēlēsies un neliksi lietā? Tev ir liels mantojums. Celies, atsaucies, gans tevi sauc. Algādzis gans ir palicis pie pārējām avīm, bet tas, kuram tu piederi, tevi meklē, viņš ir noskumis par tevi, viņš par tevi atdod savu dzīvību. Viņš saka: „Neviena acs neapžēlojās par tevi, lai tev parādītu mīlestību un sniegtu palīdzību… Tik maz tevi ievēroja tai dienā, kad tu piedzimi. Es gāju toreiz tev garām un redzēju tevi atstātu tavās asinīs ķepurojamies un tev teicu: tev būs dzīvot! – Tiešām, Es teicu tev tavās asinīs: tev būs dzīvot!” (Eceh.16,5-6)

Vairāk par visu mums ir vajadzīgs gans, kopējs, kurš mūs ganītu un vestu zāļainās ganībās (Ps.23). Gans. Tā ir mūsu valsts un Baznīca. Valsts var dot dienišķo maizi miesai, Baznīca – dvēselei. Ja mums ir krīze, kas ir tās cēloņi? Tā nebūs tikai ekonomika, bet galvenokārt morāle, vērtību sistēma, kā uzsvēris arhibīskaps Jānis. Septiņi Baltijas valstu bīskapi 4. novembrī Tallinā parakstīja kopīgu vēstījumu, kurā aicina uz garīgu atjaunošanos. „Sevišķi ekonomiski grūtos apstākļos, kad tik daudzi cilvēki ir zaudējuši ārējo stabilitāti un iekšējo mieru, mēs aicinām mūsu tautiešus vairāk novērtēt savas kristīgās saknes un izmantot garīgās bagātības, kas atklājas Svētajos Rakstos un tiek piedāvātas ikvienam, kurš pievēršas Dievam un liek savu cerību uz Kristu”, vēstījumā pauž bīskapi. „Šī brīža krīze pasaules ekonomikā ir rezultāts ilgstošai Dieva iedibināto principu neievērošanai – principu, kurus Viņš kā pamatu ir ielicis savā radībā. Modernās sabiedrības patērētājfilozofija un individuālisms ir nesuši savus sliktos augļus. Meklēt risinājumu tikai ekonomikas sakārtošanā nozīmētu atkārtot to pašu kļūdu. Vispirms jānāk garīgai atjaunotnei, ir jāatjauno līdzsvars starp tiesībām un pienākumiem, līdzjūtība, kopība, solidaritāte un savstarpējs atbalsts.” Protams, garīdznieks nav politiķis un politiķis nav garīdznieks, gluži kā galva nav sirds un otrādi. Bet sistemātiska sadarbība dotu milzīgu ieguldījumu tautas labklājībā, laicīgajā un garīgajā stabilitātē un vienotībā.

Vienotībā ir spēks – par to pārliecinājās mūsu tēvi un vectēvi, stāvēdami pie Latvijas šūpuļa, par to pārliecinājāmies mēs, atgūstot savu valsti. Vai tiešām mums nemitīgi vajag kādu, kas mūs piespiež par to pārliecināties? Brīvību mūsu tēvzemei – to lūgsim šodien Dievam un īstenosim katrs savā un mūsu kopīgajā cīniņā. Dievs, svētī Latviju!