Pūpolsvētdienā

Jēzū Kristū mīļotie! Šodien mēs svinam mūsu Kunga Jēzus Kristus ieiešanu Jeruzalemē. Palmu jeb Pūpolu svētdiena ir svētdiena pirms krustā sišanas (Jņ 12:1, 12). Stāsts par Pestītāja godpilno ieiešanu Jeruzalemē ir viens no retajiem Kristus dzīves notikumiem, kas minēts visos četros evaņģēlijos (Mt 21, 1-17; Mk 11, 1-11; Lk 19, 29-40; Jņ 12, 12-19). Saliekot visus četrus stāstus kopā, ir skaidrs, ka Kunga ieiešana Jeruzalemē bija ievērojams notikums ne tikai Jēzus laikabiedriem, bet arī kristiešiem visā vēstures gaitā. Tad nu mēs svinam Pūpolu svētdienu, atceroties šo svarīgo notikumu.
Šajā dienā Kristus iebrauca Jeruzalemē ēzeļa mugurā, uz kura neviens iepriekš nebija jājis. Jēzus to bija no kāda aizņēmies. Mācekļi uzlika dzīvniekam savus apmetņus, lai Jēzus varētu apsēsties, un Viņu sveikt iznāca daudzskaitlīgs pūlis, klājot Viņa priekšā savas drēbes un palmu zarus. Ļaudis slavēja Viņu un sauca: “Ozianna! Slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā!” Viņš gāja uz templi, lai mācītu ļaudis, dziedinātu tos un izdzītu tirgotājus un naudas mainītājus, kas bija pārvērtuši Viņa Tēva namu “par laupītāju bedri” (Mk 11:17).
Ar ko šī reize ir īpaša?
Tās mērķis bija publiski pasludināt Jēzu par Mesiju un Israēla Ķēniņu, lai piepildītos Vecās Derības pravietojumi. Evaņģēlists Matejs saka, ka Ķēniņš, jājot uz jauna ēzeļa, ir precīzs pravietojuma piepildījums: “Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.” (Cah 9:9) Jēzus ieradās Savā galvaspilsētā kā ķēniņš ar uzvaru, un tauta Viņu kā tādu sagaidīja, saskaņā ar tā laika tradīcijām. Jeruzālemes, ķēniņa pilsētas ielas pavērās Viņa priekšā, un Viņš kā ķēniņš ieradās Savā pilī – ne laicīgajā, bet garīgajā – templī, jo Viņa valstība ir garīga. Viņš pieņēma cilvēku pielūgsmi un slavu, jo tikai Viņš to ir cienīgs saņemt. Nu Kristus vairs nelika Saviem mācekļiem klusēt kā agrāk (Mt.12:16; 16:20). Nu viņi atklāti izkliedza Jēzum slavas saucienus un pielūdza Viņu. Drēbju izklāšana bija goda parādīšana Ķēniņam (skat. 4. Samuēla 9:13). Jēzus atklāti paziņoja ļaudīm, ka Viņš ir viņu Ķēniņš un Mesija, kuru viņi bija gaidījuši.
Diemžēl ļaudis slavēja Kristu ne tāpēc, ka būtu atzinuši Viņu par savu Glābēju no grēka. Viņi slavēja Viņu tāpēc, ka gribēja dabūt Mesiju – atbrīvotāju, kas vadītu viņu sacelšanos pret Romu. Daudzi cilvēki, lai gan neticēja Jēzum kā Glābējam, tomēr cerēja, ka, iespējams, Viņš būs viņu lielais politiskais atbrīvotājs. Viņi bija tie, kas Jēzu sveica kā Ķēniņu, saucot Viņu par DāvidaŠodien mēs svinam mūsu Kunga Jēzus Kristus ieiešanu Jeruzalemē. Palmu jeb Pūpolu svētdiena ir svētdiena pirms krustā sišanas (Jņ 12:1, 12). Stāsts par Pestītāja godpilno ieiešanu Jeruzalemē ir viens no retajiem Kristus dzīves notikumiem, kas minēts visos četros evaņģēlijos (Mt 21, 1-17; Mk 11, 1-11; Lk 19, 29-40; Jņ 12, 12-19). Saliekot visus četrus stāstus kopā, ir skaidrs, ka Kunga ieiešana Jeruzalemē bija ievērojams notikums ne tikai Jēzus laikabiedriem, bet arī kristiešiem visā vēstures gaitā. Tātad mēs svinam Pūpolu svētdienu, atceroties šo svarīgo notikumu.
Šajā dienā Kristus iebrauca Jeruzalemē ēzeļa mugurā, uz kura neviens iepriekš nebija jājis. Jēzus to bija no kāda aizņēmies. Mācekļi uzlika dzīvniekam savus apmetņus, lai Jēzus varētu apsēsties, un Viņu sveikt iznāca daudzskaitlīgs pūlis, klājot Viņa priekšā savas drēbes un palmu zarus. Ļaudis slavēja Viņu un sauca: “Ozianna! Slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā!” Viņš gāja uz templi, lai mācītu ļaudis, dziedinātu tos un izdzītu tirgotājus un naudas mainītājus, kas bija pārvērtuši Viņa Tēva namu “par laupītāju bedri” (Mk 11:17).
Ar ko šī reize ir īpaša?
Tās mērķis bija publiski pasludināt Jēzu par Mesiju un Israēla Ķēniņu, lai piepildītos Vecās Derības pravietojumi. Evaņģēlists Matejs saka, ka Ķēniņš, jājot uz jauna ēzeļa, ir precīzs pravietojuma piepildījums: “Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.” (Cah 9:9) Jēzus ieradās Savā galvaspilsētā kā ķēniņš ar uzvaru, un tauta Viņu kā tādu sagaidīja, saskaņā ar tā laika tradīcijām. Jeruzālemes, ķēniņa pilsētas ielas pavērās Viņa priekšā, un Viņš kā ķēniņš ieradās Savā pilī – ne laicīgajā, bet garīgajā – templī, jo Viņa valstība ir garīga. Viņš pieņēma cilvēku pielūgsmi un slavu, jo tikai Viņš to ir cienīgs saņemt. Nu Kristus vairs nelika Saviem mācekļiem klusēt kā agrāk (Mt.12:16; 16:20). Nu viņi atklāti izkliedza Jēzum slavas saucienus un pielūdza Viņu. Drēbju izklāšana bija goda parādīšana Ķēniņam (skat. 4. Samuēla 9:13). Jēzus atklāti paziņoja ļaudīm, ka Viņš ir viņu Ķēniņš un Mesija, kuru viņi bija gaidījuši.
Diemžēl ļaudis slavēja Kristu ne tāpēc, ka būtu atzinuši Viņu par savu Glābēju no grēka. Viņi slavēja Viņu tāpēc, ka gribēja dabūt Mesiju – atbrīvotāju, kas vadītu viņu sacelšanos pret Romu. Daudzi cilvēki, lai gan neticēja Jēzum kā Glābējam, tomēr cerēja, ka, iespējams, Viņš būs viņu lielais politiskais atbrīvotājs. Viņi bija tie, kas Jēzu sveica kā Ķēniņu, saucot Viņu par Dāvida Dēlu, kas nāk Tā Kunga vārdā. Taču, kad Viņš neattaisnoja viņu cerības, kad Viņš atteicās vadīt sacelšanos pret romiešu okupantiem, pūlis ātri vērsās pret Viņu. Jau pēc dažām dienām viņu “oziannas” pārvērtās saucienos “Sit Viņu krustā!”. (Lk 23:20-21). Tie, kas Viņu apsveica kā varoni, drīz vien Viņu noraidīja un pameta.
Stāsts par Tā Kunga ieiešanu Jeruzalemē sastāv no kontrastiem. Šie kontrasti ir mācība ticīgajiem. Tas ir stāsts par ķēniņu, kurš nāk kā pazemīgs kalps uz ēzeļa, nevis uz zirga, nevis greznās drēbēs, bet nabadzīgā un pazemīgā apģērbā. Jēzus Kristus neuzvar ar spēku, kā to dara zemes ķēniņi, bet gan ar mīlestību, žēlastību, žēlsirdību un Savu upuri par Savu tautu. Viņa valstība nav armijas un pasaules varenības valstība, bet gan pazemības un kalpošanas valstība. Viņš neiekaro tautas, bet gan sirdis un prātus. Viņa vēsts ir miers ar Dievu, nevis pasaulīgs miers. Ja Jēzus ir ienācis mūsu sirdīs, Viņš tur valda mierā un mīlestībā. Kā Viņa sekotājos arī mūsos parādās tās pašas īpašības, un pasaule redz, ka patiesais Ķēniņš mājo un valda mūsos godpilnā mierā. Āmen.