Kā nekļūt par Dieva pretinieku, 3 pazīmes

3 pazīmes, kas liecina par pretdarbību Dievam. Kā nekļūt par Dieva pretinieku.

Kad runa ir par neticīgiem cilvēkiem un pārliecinātiem ateistiem, viņu atklātā opozīcija Dievam ir skaidri redzama un neapšaubāma. Šādi cilvēki ir apzināti izlēmuši dzīvot savam priekam un pēc savas, nevis Dieva gribas.

Mūsu nepilnība nav pretošanās zīme Radītājam

Pretestība Dievam nav nekas neparasts ticīgo sirdīs. Paldies Dievam, mūsu nepilnības automātiski nepadara mūs par Dieva pretiniekiem – mēs visi esam cilvēki un visi daudz grēkojam. Svarīgi ir tas, ka mēs atzīstam savu grēcīgumu, nožēlojam un atgriežamies no saviem grēkiem, un Dieva spēkā tos pārvaram.

Dažreiz cilvēks pretojas Dievam pat neapzinoties

Daži cilvēki pēc tam, kad ir kļuvuši ticīgi, turpina dzīvot pa vecam, kā iepriekš, kā dzīvo visi apkārtējie grēcinieki.

Taču dzīve ticībā no tumsas cilvēku pievērš gaismai, izmaina apziņu, dara šķīstu un atgriezīgu sirdi, dod interesi par Dieva gribu un kā tai paklausīt.

Neticīgos, kas dzīvo ne pēc Dieva gribas, bet gan saskaņā ar šīs pasaules paradumiem, Sv. Raksti sauc par nepaklausības bērniem. Viņos darbojas nevis Dieva Gars, bet nepaklausības gars:

“Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, ² kuros reiz dzīvojāt, piederēdami šīs pasaules laikmetam, pakļaudamies valdniekam, kas valda pār gaisa valstību, pār to garu, kas vēl tagad darbojas nepaklausības dēlos. ³ Viņu vidū arī mēs reiz dzīvojām savās miesas iekārēs, rīkodamies pēc miesas iegribām un iedomām, un pēc savas dabas bijām dusmības bērni tāpat kā visi pārējie.” (Ef 2:1-3; 2012)

Mēs visi kādreiz bijām nepaklausības dēli Dievam, bet, pie ticības nākuši, mēs esam nonākuši gaismas pusē.

Ja arī ticīgais turpina dzīvot pēc šīs pasaules ieradumiem, viņš paliek pretošanās stāvoklī Dievam. Kā tieši tas izpaužas? Kā var zināt, kur ir tā smalkā robeža, kurai mums ir jātiek pāri, lai nokļūtu gaismas pusē un nepaliktu tumsā?

Dievs mums ne tikai ir devis jēdzienus: labestība, mīlestība, godīgums. Viņš nav atstājis mūsu pašu ziņā tos skaidrot un izraudzīties, un rīkoties kā iepatīkas katrā konkrētā situācijā. Nē, Dievs ir šīs pasaules Radītājs un noteicējs.

Viņš ir noteicis pasaules kārtību – kā mums, cilvēkiem, sadzīvot. Ģimene, baznīca, valsts – šīs  institūcijas ir izveidojis Dievs. Tās nav izdomājis cilvēks. Cilvēks, kas pretojas šīm institūcijām, pretojas Dievam.

Pirmā pazīme, kas liecina par pretošanos Dievam: ģimenes vērtību novājināšanās.

Kārtība, kādā iekārtota ģimene, ir dievišķs iestādījums. Ticīgi cilvēki iekārto savas ģimenes pēc Dieva principiem: vīrs ir ģimenes galva, un Kristus ir vīra galva.

Sievu aicinājums ir mīlēt un paklausīt saviem vīriem, un vīru aicinājums ir mīlēt savas sievas un izturēties pret viņām ar cieņu kā pret vājākām. Bērni klausa saviem vecākiem, un vecāki audzina savus bērnus Tā Kunga garā un pamācībā. Šķiršanās ir nepieņemama un, ja ir pieminēta, tad tikai kā izņēmums.

“Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam.” (Ef 5:22)

“Bērni, esiet paklausīgi saviem vecākiem Kungā, jo tas ir taisni.” (Ef 6:1; 2012)

Pamēģiniet pateikt sievām, ka viņām ir jāpaklausa saviem vīriem – daudzi sacelsies. Taču, nostājoties pret Dievu, nevar gaidīt, ka lūgšanas tiks uzklausītas.

Vai daudz esat redzējuši šādu ģimeņu mūsdienās? Feminisms, šķiršanās, laišana “pa kreisi”, vientuļās mātes, necieņa pret vecākajiem, vecākiem – tas ir visur. Bet spēcīgu ģimeņu, kurās viss ir tā, kā tam jābūt, ir ļoti, ļoti maz.

Otrā pazīme: Baznīcas autoritātes trūkums.

Šodien daudzi baznīcu uztver kā vietu, kur apmierināt personīgās vajadzības un prasības, kā vietu, kur tiek piedāvāti rituāli, bet ne kā garīgu autoritāti. Cik daudz cilvēku šodien dara tā, kā pamāca Svētie Raksti:

“Paļaujieties uz saviem vadītājiem un paklausiet tos, viņi ir nomodā par jūsu dvēselēm, un viņiem būs jādod par tām norēķins. Lai viņi to var darīt ar prieku, nevis ar vaimanām; tas jums nenāktu pa labu.” (Ebr 13:17; 2012)

Cik paklausīgu cilvēku jūs esat sastapuši savā dzīvē? Un paši? Vai esat paklausīgi garīgajiem vadītājiem?

Trešā pazīme: pretošanās laicīgajai autoritātei.

Valsts vara ir noteikta no augšienes. Tā ir nepieciešama, lai uzturētu kārtību. Ir rakstīts, ka valsts varas uzdevums ir sodīt ļauna darītājus un pamudināt, atbalstīt laba darītājus. Lai nevajadzētu baidīties no valsts varas, ir jāpārstāj darīt ļaunu un jāsāk darīt labu. Bet valsts varas pretinieks pretojas Dieva iestādījumam:

“Ikviens lai ir paklausīgs augstākām varām, jo nav citādas varas kā vien no Dieva; un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. ² Tas, kas pretojas varai, saceļas pret Dieva iedibināto kārtību, bet tie, kas saceļas, paši sev izpelnās sodu. ³ Jo no valdītājiem nav jābīstas, kad dara labu, bet vienīgi, ja dara ļaunu. Tu negribi baidīties no virsvaras? – Dari, kas labs, un tu saņemsi no tās uzslavu!” (Rm 13:1-3)

Kas pretojas autoritātei, tas pretojas Dievam.

Pēdējā laika zīme būs tā, ka cilvēki pārstāj godāt autoritātes un katrs uzskata, ka viņam ir tiesības apvainot, izsmiet un pretoties. Izsmiet autoritātes šīs pasaules cilvēkuprāt ir drosmes pazīme: viņi neapzinās, ka rada ļaunumu.

Bet cilvēki, kuri savā dzīvē cenšas patikt Dievam, saprot kā visam ir patiešām jābūt un nenostājas opozīcijā Dievam.