Sv. Marks, apustulis un evaņģēlists

Sv. Apustulis un Evaņģēlists Marks, dzimis Jeruzalemē. Viņa mātes Marijas nams atradās blakus Ģetzemanes dārzam. Baznīcas tradīcija liecina, ka Kristus Krusta Ciešanu naktī viņš sekoja Viņam, ietinies audeklā, un izbēga no kareivjiem, kad tie viņu notvēra (Mk 14:51-52). Pēc Kungs Debesbraukšanas Sv. Marka mātes nams kļuva par kristiešu lūgšanu vietu, kurā viņi sapulcējās, un par apmešanās vietu dažiem apustuļiem (Ap.d 12:12).

Sv. Marks bija tuvākais apustuļu Pētera, Pāvila, Barnabas līdzgaitnieks.

Ceļojot un sludinot Evaņģēliju, Sv. Marks saņēma Sv. Gara uzdevumu vēlreiz doties sludināt uz Aleksandriju un darboties pret pagāniem. Tur viņš apmetās kurpnieka Ananijas namā, kuram izdziedināja slimo roku. Kurpnieks ar prieku pieņēma svēto apustuli, ar ticību uzklausīja viņa vēsti par Kristu un tika kristīts. Līdz ar Ananiju kristījās daudzi iedzīvotāji tajā pilsētas daļā, kur viņš dzīvoja. Tas izraisīja pagānu naidu un viņi gribēja Sv. Marku nogalināt. To uzzinājis, svētais apustulis iecēla Ananiju par bīskapu un trīs kristiešus: Malku, Sabīnu un Kerdīnu par presbiteriem.

Pagāni uzbruka Sv. Markam, kad apustulis svinēja Dievkalpojumu. Viņu piekāva, stiepa pa pilsētas ielām un iemeta cietumā. Tur Sv. Marks tika atzīts par cienīgu redzēt Kungu Jēzu Kristu, Kurš viņu stiprināja pirms ciešanām. Nākamajā dienā saniknotais pūlis atkal vilka svēto apustuli pa pilsētas ielām uz tiesas vietu, bet ceļā Sv. Marks nomira ar vārdiem: “Tavās rokās, Kungs, es nododu savu garu”.

Pagāni gribēja svētā apustuļa ķermeni sadedzināt. Taču, kad viņi aizdedzināja uguni, viss satumsa, nogranda pērkons un izcēlās zemestrīce. Pagāni bailēs aizbēga, bet kristieši paņēm svētā apustuļa ķermeni un to apglabāja akmens kapā. Tas notika 63. gada 4. aprīlī. Viņa piemiņu Baznīca svin 25. aprīlī.

310. gadā virs svētā apustuļa Marka pīšļiem tika uzbūvēts dievnams. 820. gadā, kad Ēģiptē vara nonāca arābu – musulmaņu rokās un svešticībnieki sāka apspiest Kristīgo Baznīcu, svētā pīšļus pārvietoja uz Venēciju un novietoja dievnamā, kas nosaukts viņa vārdā.

Senajā ikonogrāfijas tradīcijā, kura piešķīra simbolus svētajiem Evaņģēlistiem, ņemtus no Sv. Jāņa Teologa (Atkl 4:7), svētais Evaņģēlists Marks tiek attēlots ar lauvu – apzīmējot Kristus varenību un ķēnišķīgo cieņu (Atkl 5:5). Sv. Marks sakstīja savu Evaņģēliju kristiešiem no pagāniem. Tāpēc viņš pārsarā pievēršas Pestītāja runām un darbiem, kuros īpaši izpaužas Viņa Dievišķā visvarenība. Daudzas īptnības viņa vēstījumā var izskaidrot ar viņa pietuvinātību apustulim Pēterim. Visi senie autori liecina, ka Marka Evaņģēlijs ir īsi pierakstīts augstākā apustuļa pasludinājums un stāsti. Viena no centrālajām teoloģiskajām tēmām Sv. Marka Evaņģēlijā ir Dieva spēks, kurš īstenojas cilvēciskajā nespēkā, jo Kungs dara iespējamu to, kas ļaudīm nav iespējams. Kristum (Mk 16:20) un Svētajam Garam (13:11) darbojoties, Viņa mācekļi iet pa visu pasauli un sludina Evaņģēliju visai radībai (13:10; 16:15).