Vai Dievam viegli tikt vaļā no tevis? Pieķeršanās Dievam

Pieķeršanās Dievam. Tā kā Lieldienas Baznīcā tradicionāli ir kristību laiks, tad Lieldienu atsvētes svētdiena savu Balto nosaukumu ir ieguvusi no jaunkristīto baltajām drēbēm. Bet viņiem pašiem zelta vērti ir labi pamācības vārdi. Baltās svētdienas Dieva Vārds mums vēstī par mūsu ticības tēvu Jēkabu un viņa cīņu ar Dievu naktī līdz pašai rītausmai 1Moz 32:22b-32. Nakts attēlo šīs pasaules ļaunumu, saka Sv.Augustīns. Ļaunuma tumsā, kādā dzīvojam, nākas pacīnīties ar Dievu. Iedomājieties, ka esat tumsā un jums jātiek galā ar kaut ko milzīgi lielu. Droši vien atceraties stāstu par ziloni, ar kuru cīnījās četri akli cilvēki. Viņi centās izpētīt, kas tas ir, jo neviens no viņiem nekad nebija sastapies ar šo dzīvnieku. Viens aptaustījis ziloņa snuķi, sprieda, ka zilonis ir līdzīgs čūskai. Otrs, izpētījis ziloņa kāju, sprieda, ka tas ir līdzīgs kokam. Trešais, sprieda pēc ziloņa astes, ka tas esot kā virve, bet ceturtais, aptaustījis ziloņa sānus, secināja, ka tas esot līdzīgs sienai. Tā nu, cīnīties nenozīmē tikai kādu pakļaut vai pierādīt savu fizisko vai garīgo parākumu. Cilvēks var cīnīties, lai tiktu galā ar svarīgām lietām dzīvē. Jēkaba gadījumā viņam tas izdevās. Viņš neatlaidīgi cīnījās visu nakti, ka pretinieks nevarēja tikt no viņa vaļā. Vai tā nav izcila ticības tēva īpašība? Viņš uzvarēja Dievu! Dievs netika vaļā no viņa. Vai Dievam ir viegli tikt vaļā no tevis? Ne tā, ka Viņš gribētu kādu no mums atšūt. Bet tā, ka Viņš mūs mēdz pārbaudīt. Cik viegli un ātri Dievs var tikt vaļā no tavas ikdienas lūgšanas kārtas? Dievkalpojuma apmeklējuma? No tavas mīlestības pret Dievu, cilvēkiem? Paklausības? Pacietības? … Tumsas apstākļos ticības tēvam  Jēkabam par to nācās ļoti nopietni cīnīties. Un Dievs netika no viņa vaļā! Svētie Raksti saka: Jēkabs cīnījās ar Dievu un uzvarēja. Jēkabs turēja ciet savu pretinieku visu nakti. Pašā cīņas sīvumā Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu. Un tas teica: “Atlaid mani, jo rīts sāk aust.” Bet Jēkabs teica: “Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.” Tas liek domāt par kristieša dzīves gaitu šajā pasaules tumsā un nāvi kā vissīvāko cīņas brīdi un reizē rītausmas atblāzmu. Rītausmā tumsa jau sāk atkāpties. Dievs, kas ļāvās Jēkabam sevi turēt un neatlaist visu tumšo nakti, nu saka: Atlaid mani, jo rīts sāk aust. Gaisma nāk. Tu esi izturējis. Tagad mūs nekas vairs nevar šķirt. Vēl neatlaižoties, Jēkabs prasa Dieva svētību. Kā viņš pēc tās ir ilgojies! Uz ko tik Jēkabs nav bijis gatavs tās dēļ. Pat savu tēvu Īzaku un brāli Ēzavu viņš piekrāpa, lai tikai iegūtu svētību. Viņa sirds piederēja Dievam. Kāju gan viņš bija brālim aizlicis priekšā un nu kliboja. Toties tagad Dievs viņu svētīja un deva jaunu vārdu. Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs (tas, kurš aizliek priekšā kāju), bet Israēls (tas, kurš ir Dievu redzējis), jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis. Kas ir vēl svarīgāk, Dievs Jēkabu svētīja ar miesu. Jēkabs kļuva par ciltstēvu pašam Kristum, kura miesa ir dota par pasaules dzīvību (Jņ 6:51). Sv. Augustīns saka: “Ticīgie zina, ko viņi saņem, ka viņi ir svētīti ar miesu … kas dota par pasaules dzīvību. Kādā veidā ir svētīts Jēkabs? Ar to, ka uzvarēja Dievu, turējās stipri un izturēja, un neizlaida no rokām to, ko pazaudēja Ādams. Tad nu mēs, ticīgie turēsim stipri to, ko saņemam, lai izpelnītos svētību.”