Es ticu uz Jēzu Kristu, kas … nokāpis ellē..

Kristus augšāmcelšanās. Es ticu uz Jēzu Kristu, kas … nokāpis ellē…

Kristus augšāmcelšanās ir izcils notikums pasaules vēsturē. Kristietība ar to atšķiras no jebkuras citas reliģijas. Citu reliģiju dibinātāji ir mirstīgi. Baznīcas Galva ir augšāmcēlušais Kristus. Viņš ir atjaunojis cilvēcisko dabu, pārradījis cilvēci un devis pieredzēt lietas, kuras nāk. Kad runājam par augšāmcelšanos, mēs to neatraujam no krusta un nāves. Metropolīts Ierofejs Vlahoss ir teicis, ka krusts [ar nāvi] un augšāmcelšanās ir atpestīšanas pieredzes divi poli. Mēs kā Baznīca tā arī lūdzamies: “Tavu nāvi, ak, Kungs, mēs pasludinām, un Tavu Augšāmcelšanos mēs teicam”.

Par Kristus augšāmcelšanos Baznīcā mēs runājam pastāvīgi. Katra svētdiena pēc būtības ir Augšāmcelšanās. Tai ir milzīga nozīme ticīga cilvēka dzīvē. Mēs neticam jebkādām sociālām pārmaiņām. Visaugstākais labums jau ir dāvāts ar augšāmcelšanos, nevis ar kādu, piemēram, revolūciju. Caur Kristus augšāmcelšanos cilvēks ir atgriezies savā sākotnējā vietā, un pat pacēlies augstāk. Cilvēks nu ir izlabots, atjaunots. Tas notika caur Kristus augšāmcelšanos. Mums atliek tikai sekot Kristum.

Apustulis Pāvils saka: “Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība.” (1Kor 15:17). Ja gribam runāt par kaut ko patiesu, īstu, par ticības spēku, mums jāpievēršas gaišajam Kristus Augšāmcelšanās notikumam.

Ievērosim, ka Kristus augšāmcelšanos Baznīca svin no tā brīža, kad Viņš nokāpa ellē. Tā Viņš atpestīja Vecās Derības taisno dvēseles no nāves un velna kundzības. Apustuļu Ticība apliecībā mēs tā arī sakām: Es ticu uz Jēzu Kristu, kas … nokāpis ellē… Svēto Tēvu sprediķi pat Lielajā Piektdienā pēc savas būtības ir par augšāmcelšanos un uzvaru.

To ir redzam arī Augšāmcelšanās ikonogrāfijas tradīcijā. Baznīcā ir noteikts, ka pareiza Kristus augšāmcelšanās ikona ir tā, kurā Viņš ir redzams nokāpjam ellē. Protams, ir Augšāmcelšanās ikonas, uz kurām Kristus parādās sievām un mācekļiem. Tomēr Augšāmcelšanās īstajā izpratnē attēlo nāves sagrāvi, Kristum nokāpjot ellē. Dievcilvēka dvēsele nokāpa ellē un atpestīja vecderības taisno dvēseles, kuras Viņu gaidīja kā Pestītāju.

Attēlot un uztvert Kristus Augšāmcelšanos ar ellē nokāpšanu liek daudzi nopietni teoloģiski apsvērumi. Pirmkārt, neviens Kristu neredzēja augšāmcelšanās brīdī, kad Viņš izgāja no “aizzīmogotā kapa”. Zemestrīce un Eņģeļa parādīšanās ar akmens novelšanu notika, lai sievas pārliecinātos par Kristus augšāmcelšanos. Par pašu augšāmcelšanos tas neko daudz nepasaka.  Otrkārt, nāves un velna valstību Dievcilvēka dvēsele salauza tieši tad, kad nokāpa ellē, ar Savu nāvi uzvarēdama nāvi. Triumfējošā uzvara notika tieši tajā brīdī. Treškārt, Kristus ar nokāpšanu ellē atpestīja no nāves Ādamu un Ievu, mūsu pirmvecākus. Kā caur Ādamu visa cilvēce dabūja baudīt atkrišanas augļus, tā caur jaunā Ādama (Kristus) augšāmcelšanos mēs baudām augšāmcelšanās un pestīšanas augļus.

Uz šiem pamatiem par vispiemērotāko Augšāmcelšanās priekšstatu ir atzīts priekšstats ar Viņa nokāpšanu ellē. Augšāmcelšanās svētku būtība ir nāves nonāvēšana un velna gāšana: “Nāves nonāvēšanu svinam, un elles sabrukšanu” dzied Baznīca. Āmen.