Dieva Valstība un Dieva Valstības liecība

Lk 8:4-15 Bet, kad daudz ļaužu bija sanākuši, un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa sanāca, tad Viņš runāja līdzībā: 5 “Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. 6 Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. 7 Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. 8 Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To sacījis, Viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!” 9 Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, ko šī līdzība nozīmējot?

10 Bet Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot. 11 Bet šī ir tā līdzība: sēkla ir Dieva vārds. 12 Bet, kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai tie netic un netop izglābti. 13 Bet, kas uz akmens, ir tie, kad tie vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic un pārbaudīšanas laikā tie atkāpjas. 14 Bet, kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird un tomēr noiet un iegrimst rūpēs un bagātībā un pasaules kārībās un noslāpst un nenes nekādus augļus. 15 Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību.

Lk 8:16-21 Un, sveci iededzinājis, neviens to neapklāj ar trauku, nedz to liek apakš gultas, bet to liek lukturī, lai ienācēji redzētu gaismu. Mt. 5:15; Lk. 11:33 17 Jo nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaptu zināms un nenāktu gaismā. Mt. 10:26; Lk. 12:2 18 Tāpēc pielūkojiet, kā jūs klausāties! Jo, kam ir, tam dos, un, kam nav, tam atņems arī to, ko tas tur par savu.” Mt. 25:29; Lk. 19:26 19 Bet Viņa māte un brāļi atnāca pie Viņa un nevarēja Viņam klāt tikt ļaužu dēļ. 20 Un Viņam deva ziņu un sacīja: “Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt.” 21 Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: “Mana māte un Mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara.”

Dieva Valstība un liecība par Dieva Valstību

Evaņģēlistam un Pašam Jēzum Dieva Valstība un liecība ir nedalīta. Līdzību par sējēju var izlasīt no šāda skatupunkta: kas ir tas, kas cilvēkam traucē pieņemt Dieva Valstību un tajā ieiet? Bet to var izlasīt arī kā līdzību par to, kas ir tas, kas traucē liecināt par Kristu un par Dieva Valstību. Kas tad traucē liecināt par Kristu un Dieva Valstību? 1. Sadzīves rūpes, ja tām pievērš par daudz uzmanības (14.p.). Mēs pievēršamies par daudz rūpēm un par maz Dievam un cilvēkiem. 2. Bailes no vajāšanām (pārbaudījumiem), ja tām padodas (13.p.). Mums ir par daudz kauna, aizspriedumu un baiļu (sliktā nozīmē), no Dieva un cilvēkiem, un mēs par maz uzdrošināmies atklāti atzīt dievišķo un patiesi cilvēcisko.  3. Parasta vieglprātība pret dievišķo atklāsmi (12.p.) – nekārtīga garīgā dzīve – dievkalpojumu apmeklējums, noteiktās ikdienas lūgšanas, iešana pie sakramentiem un to godāšana. Svētlaimīgais Paīsijs stāsta par tēvu Pēteri, kurš goddevīgi klanījās pat divreiz jaunāka cilvēka priekšā, jo uz viņa esot kristību svētība.

Viss minētais var kļūt par traucēkli uzticamam kristietim – Dieva Valstības lieciniekam. Un runa ir ne tikai par viņa novēršanos no zināmām darbībām (lūgšanām, sarunām par Dievu, iešanas baznīcā), un viņa sirds (tātad arī uzmanības) pievēršanos kaut kam citam.

Taču pilnvērtīga liecība nav parasta pastāstīšana, bet uzskatāms piemērs – dzīve ar Kristu Viņa Valstībā. Kas spēj uzskatāmi parādīt dzīvi ar Kristu Viņa Valstībā? To spēj garīgi vesels (nesadalīts) cilvēks. Līdzība par sējēju uzskaita lietas, kas saskalda cilvēka garīgo veselumu. Tāpēc arī mēs, būdami garīgi dalīti un saskaldīti, nespējam uzskatāmi parādīt dzīvi ar Kristu Viņa Valstībā. Mūsu sirds un uzmanība ir pie daudzām lietām, bet tikai vienas lietas vajag (Lk 10:42).

Nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaptu zināms un nenāktu gaismā. Vispirms jānāk gaismā mūsu dalītajai uzmanībai. Tas ir mūsu galvenais grēks. To var pārvarēt, turot kārtībā savu garīgo dzīvi ar dievišķās mācības un sakramentu palīdzību Baznīcā (ne uz savu roku). Gaismā ir jānāk arī Debesu Valstībai. Līdz zināmam laikam tā paliek apslēpta – tiem, kas sirdī un uzmanībā dalīti. Taču ar visu savu sirdi, prātu un spēku pievēršoties Dievam un savam līdzcilvēkam kā sev pašam, iemīloties Dievā pāri visām lietām un savā līdzcilvēkā kā sevī pašā, Dieva Valstība agrāk vai vēlāk atklāsies visā pilnībā un kļūs redzama visiem. Tā 18.p. aicina klausītājus uz īpaša veida garīgu uzmanību. Tāpēc pielūkojiet, kā jūs klausāties! Jo, kam ir, tam dos, un, kam nav, tam atņems arī to, ko tas tur par savu. Situācija, kurā klasītāji nedzird, nereti ir minēta Evaņģēlijos. Un runa nav par to, ka klausītāji sacīto vienkārši laiž gar ausīm: kristiešu (sākotnēji vecderības, israēliešu) kultūra ir dialoga kultūra, turklāt ne tikai dialoga kultūra starp ļaudīm, bet arī cilvēka dialoga kultūra ar Dievu.

Līdzība par sējēju pasaka, kas [ir tas, kas] cilvēkam reizēm traucē sadzirdēt sarunas biedru, vai tas būtu Dievs vai cilvēks. Nesekošana līdzi. Jo mūsu uzmanības fokusā atrodas ne runātājs un ne viņa vārdi, bet kaut kas cits. Ja nu nav garīga (uzmanības) veseluma, cilvēks savu novēršanos var arī nepamanīt: viņam taču nav ne ieraduma, ne iemaņu sekot tam, kam ir pievērsta viņa uzmanība. Ierasts ir nesekot, ja nekas nespiež, vai pat novērsties.

Šāds stāvoklis, kad trūkst jebkādas kontroles, [grēkā] kritušajam cilvēkam diemžēl ir norma. Bet Dieva Valstībai tāda veida garīgais atslābums (vārgums) neder. Dieva Valstībai attiecības ir vissvarīgākais.  Šeit uzmanība un apziņa pret to, kam tā ir pievērsta, kļūst par vissvarīgāko lietu.

Ja cilvēkam nav šādas garīgas disciplinētības (iekšējas organizētības, savāktības), viņš neiemantos Dieva Valstību, kuru varbūt cer iegūt. Šis nav eksāmens eksāmena pēc. Garīgi atslābušam cilvēkam vienkārši nav tā “orgāna”, kurš ir vajadzīgs dzīvei Dieva Valstībā. Vai arī ir, bet tik vārgs, ka, pat iegājis Dieva Valstībā, cilvēks tajā nevar noturēties: trūkst garīga spēka, lai savas uzmanības fokusā noturētu Dievu un līdzcilvēkus, bez kuriem taču nav Dieva Valstības! Un tad saskarsme ar Dieva Valstību kļūst par patiesības brīdi: tas, kas iepriekš bija apslēpts, kļūst visiem redzams un pazīstams. Un tad kļūst skaidrs, vai cilvēks ir gatavs ieiet Dieva Valstībā.