Kāzas Kānā

Kāzas Kānā Galilejā, Jņ. 2:1-11

Sv. Jānis Hrizostoms

Jņ 2:1-11
1. Jēzus Kristus visu dara piemērotā laikā ne tāpēc, ka viņš pakļautos laikam, jo viņš ir gadu Radītājs un laikmetu Kungs, bet mīlestībā uz kārtību. – 2. Jēzus Kristus ar savu brīnumu Galilejas Kānā pierādīja, ka Viņš ir ūdens un vīna Radītājs. – 3. Jēzus Kristus brīnumi pārspēj visus dabas spēkus. – Viņš dara pilnīgas mūsu nemierīgās dvēseles. – Šīs pasaules labumu nedrošums: tās acumirklī izzūd un aiztek ar straumes ātrumu. – Trūcība ir veselības māte. – Maltītes saldumi ir ļoti kaitīgi miesai un dvēselei un rada daudz slimību.
1. Pamācībā ir kāds darbs, kuru parāda arī Pāvils, kad saka: „Presbiteri, kas ir labi priekšnieki, lai būtu divkārša goda cienīgi, visvairāk tie, kas darbojas sludināšanā un mācībā” (1Tim 5:17). Bet jūsu ziņā ir padarīt šo darbu gan vieglu, gan smagu. Ja jūs atraidīsiet mūsu vārdus vai, neatraidīdami, neizpildīsiet tos savos darbos, šis darbs būs mums grūts un smags kā veltīgs un nederīgs darbs. Taču, ja jūs uzmanīgi ievērosit mūsu vārdus un to parādīsiet savos pašu darbos, mēs pat nejutīsim grūtības pamācot; auglis, kas radīsies no šiem darbiem, grūtības pat neļaus pamanīt. Tādēļ ja gribat ierosināt mūsos dedzību, neizdzēst to un nesamazināt, parādiet mums, lūdzu, augli, lai, redzot ziedošas druvas, barojoties ar pārpilnības cerību un cerot uz savu nākamo bagātību, nepagurtu šajos labajos darbos. Lūk, arī šodien mūsu priekšā ir ne mazsvarīga lieta (mācības prieksmets). Kad Jēzus māte teica: „Viņiem nav vīna,” Kristus atbildēja: „Kas Man ar tevi, sieva? (Kas man un tev, sieva?) Mana stunda vēl nav nākusi.” Tomēr, arī tādus vārdus teicis, viņš izdarīja to, par ko runāja māte. Šī lieta ne mazāk par iepriekšējo prasa izpēti. Tātad, piesaucot to, kurš darījis šo brīnumu, ķersimies pie jautājuma atrisināšanas. Ne šeit vien ir teikts: „stunda vēl nav nākusi”; evaņģēlists arī tālāk aizrāda: „neviens savas rokas pie Viņa nepielika, jo Viņa stunda vēl nebija nākusi” (Jņ 7:30); un citā vietā: „Šos vārdus Viņš runāja, mācīdams Templī pie ziedojumu šķirsta. Un neviens Viņu neapcietināja, jo Viņa stunda vēl nebija nākusi” (Jņ 8:20). Tāpat arī: „Savas acis uz debesīm pacēlis, sacīja: „Tēvs, Mana stunda ir nākusi: apskaidro Savu Dēlu, lai Dēls apskaidro Tevi” (Jņ 17:1). Es savācu šeit visus šos izteikumus no visa evaņģēlija, lai visam dotu vienu atrisinājumu. Kādu? Kristus sacīja „stunda vēl nav nākusi” ne tādēļ, ka bija pakļauts laika likumiem, ne arī tāpēc, ka patiešām rūpējās par zināmām stundām. Vai laika Radītājam un laikmetu izveidotājam tas bija vajadzīgs? Bet ar šiem vārdiem viņš grib parādīt, ka visu dara savā laikā, nevis piepeši, jo no tā varēja rasties sajukums un nekārtība, ja katru savu darbu viņš darītu neatbilstošā laikā un sajauktu visu kopā: gan piedzimšanu, gan augšāmcelšanos, gan tiesu. Tā ievēro: vajadzēja rasties radībai, bet ne visai reizē; cilvēkam ar sievu, bet ne abiem reizē; cilvēcei bija jātiek notiesātai uz nāvi un augšāmceltai, bet starp vienu un otru ir liela laika starpība; bija jādod likums, taču ne reizē ar žēlastību, bet gan vienu, gan otru jāiekārto savā noteiktā laikā. Tātad, Kristus pats laikam nebija pakļauts, jo viņš gan noteica pašu laiku kārtību, gan arī ir viņu Radītājs. Bet Jānis, šeit minot Kristus vārdus „Mana stunda vēl nav nākusi”, parāda, ka tajā laikā viņš vēl ne visiem bija pazīstams un viņam nebija visu mācekļu; Viņam bija sekojis vēl tikai Andrejs un ar viņu Filips, vairāk neviens. Un arī viņi nepazina viņu kā pienākas, ne arī pat viņa māte, ne brāļi. Jau pēc daudziem brīnumu darbiem evaņģēlists par viņa brāļiem atzīmē: „pat Viņa brāļi neticēja Viņam” (Jņ 7:5). Viņu nepazina arī kāzu viesi. Citādi viņi, vajadzības spiesti, paši būtu vērsušies pie Jēzus ar lūgumu. Tādēļ viņs arī saka: „Mana stunda vēl nav nākusi”. Klātesošie vēl mani nepazīst; viņi nezina arī to, ka pietrūka vīna. Ļauj viņiem vispirms to sajust. Un par to man ne no tevis pienāktos dzirdēt. Tu esi mana māte, tāpēc tu pašu brīnumu dari aizdomīgu. Bet pašiem trūkumcietējiem būtu jāgriežas pie manis ar lūgumu; ne tāpēc, ka man to vajadzētu, bet lai viņi šo gadījumu pieņemtu ar lielu uzticēšanos. Tas, kurš redz sevi trūkumā, dabūjis, kas viņam vajadzīgs, kļūst ļoti pateicīgs; taču tas, kurš nejūt vajadzību, nesajutīs pilnīgi un skaidri arī pašu labdarību. Kamdēļ tad, sacījis „Mana stunda vēl nav nākusi”, un tādējādi atteicis, viņš tomēr izdarīja to, ko māte viņam teica? Īpaši tamdēļ, lai ļaudīm, kas runā pretī un uzskata viņu par laikapstākļiem pakļautu, pietiekami parādītu, ka viņš nepkļaujas laikam. Ja viņš pakļautos, tad kā viņš izdarītu to, ko izdarīja, kad laiks tam vēl nebija pienācis? Viņš to izdarīja tāpat arī cieņas dēļ pret māti, lai nekļūtu viņai visā pretī runājošs vai nespējīgs to izdarīt, un lai ar to neapkaunotu savu māti tik daudz ļaužu klātbūtnē, – bet viņa atveda pie viņa arī sulaiņus. Līdzīgi viņš teica arī kānaānietei: „Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā” (Mt 15:26); tomēr pēc šādiem vārdiem deva viņai lūgto, padodamies viņas neatlaidībai. Teica arī: „Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm” (Mt 15:24), bet arī pēc šiem vārdiem izdziedināja šīs sievas meitu.
2. No šejienes mēs iemācāmies, ka kaut arī esam bijuši necienīgi, tomēr ar neatlaidīgām lūgšanām varam padarīt sevi cienīgus iegūt (lūgto). Tāpēc arī Māte cerēja un atveda kalpus ar mērķi, lai lūgums būtu no liela cilvēku skaita. Tāpēc viņa piebilda: “Ko Viņš jums teiks, to darait!” (5.p.) Viņa zināja, ka Viņš atteica ne dēļ nevarības, bet dēļ pazemības un dēļ tā, lai neizraisītu domu, ka it kā Viņš pats pārāk steigtos paveikt brīnumu; tāpēc arī atveda kalpus. ” Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus saka viņiem: “Piepildait traukus ar ūdeni!” Un tie tos piepildīja līdz malai” (6,7.p.). Ne bez mērķa evaņģēlists piebilda: “pēc jūdu šķīstīšanās paražas”, bet tamdēļ, lai kāds no neticīgajiem neturētu aizdomas, ka traukos bija vīna pārpalikums, un tāpēc, kad tika ieliets ūdens un ar to sajaukts, iznāca kāds, visvājākais vīns. Tāpēc arī evaņģēlists saka: “pēc jūdu šķīstīšanās paražas”, ar to parādīdams, ka tajos traukos nekad neglabājās vīns. Palestīna ir bezūdens zeme un tur ne katrā vietā var atrast avotus un akas; tāpēc ebreji vienmēr piepildīja traukus ar ūdeni, lai nevajadzētu skraidīt uz ūdeņiem, kad viņi kļuva nešķīsti, bet lai šķīstīšanās līdzeklis būtu pie rokas. Bet kāpēc Viņš nedarīja brīnumu iepriekš, pirms trauki tika piepildīti ar ūdeni – kas būtu daudz apbrīnojamāk? Ir taču starpība – tikai pārveidot gatavu substanci kvalitatīvi, un pavisam kas cits – radīt pašu substanci no nekā. Protams, tas ir apbrīnojamāk; taču daudziem tas liktos ne tik ticami. Tāpēc Kristus tad nereti labprāt samazina brīnumu varenumu, lai tikai tie būtu ērtāk pieņemami. Un kāpēc, tu teiksi, Viņš pats neradīja ūdeni un tad nepārveidoja to par vīnu, bet pavēlēja to ieliet kalpiem? Atkal tā paša iemesla dēļ un tamdēļ, lai paši ūdeni smēlušie būtu liecinieki brīnumam un lai tas nemaz neizliktos par ilūziju. Ja kāds to bezkaunīgi sāktu noliegt, kalpi varētu teikt: mēs paši smēlām udeni. Bez tam Viņš ar šo brīnumu apgāž arī radušos Baznīcai pretniecisko mācību. Ir tādi, kas saka, ka pastāv kāds cits pasaules radītājs un redzamo nav radījis Viņš, bet kāds cits Viņam naidīgs dievs [1]. Savaldot šādu bezprātu, Kristus lielu Savu brīnumu skaitu veica no esošas substances. Ja pasaules Radītājs būtu Viņam naidīgs, Viņš neizmantotu svešas lietas, lai pierādītu paša varenību. Tāpat arī tagad, lai parādītu, ka Viņš pats ir Tas, kurš pārveido ūdeni par vīnogām un pārvērš lietu par vīnu caur vīnakoka sakni, – kas augā notiek ilgā laikā, – Viņš kāzās to dara vienā acumirklī. Tad, līdzko kalpi piepildīja traukus ar ūdeni, Viņš tiem saka: “Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!” Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: “Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim” (8-10.p.). Arī šeit daži atkal smejas, sacīdami: tur bija piedzērušu cilvēku pulcēšanās, garšas izjūta vērtētājiem bija jau sabojāta, un viņi nebija ne spējīgi saprast, ne spriest par to, kas te darījās, – tā viņi nevarēja noteikt, vai tas bija vīns vai ūdens, bet ka viņi bija piedzēruši, to izteica pats arhitriklins (ἀρχιτρίκλινος, galda uzraugs). Taisnība, tas ir ļoti smieklīgi. Taču evaņģēlists iznīcina arī tādas aizdomas. Viņš saka, ka ne viesi izteica savas domas par notikušo, bet arhitriklins, kurš bija skaidrā un vēl neko nebija dzēris. Jūs taču zināt, ka tie, kuriem uztic rīkot (pārraudzīt) tādas dzīres, vairāk par visiem ir skaidrā, jo viņiem ir tikai viens darbs – visu sarīkot cienīgi un kārtīgi. Tāpēc arī par brīnuma liecinieku Kristus izmantoja arhitriklina skaidro izjūtu. Viņš neteica: lejiet vīnu viesiem, bet teica: nesiet arhitriklinam. “Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad galda uzraugs aicina līgavaini”. Kāpēc tad viņš neataicināja kalpus? Tā atklātos arī brīnums. Iemesls ir tāds, ka arī pats Jēzus neatklāja notikušo brīnumu, bet gribēja, ka Viņa zīmju spēks būtu izzināms ne pēkšņi, bet pamazām. Bet ja tas būtu konstatēts tai pašā brīdī, tad kalpu vārdiem par Viņu nenoticētu, bet domātu, ka viņi varbūt nav savā prātā, jo piedēvē šo darbu tam, kuru tad daudzi uzskatīja par vienkāršo (cilvēku). Paši kalpi, protams, šo lietu labi zināja pēc pašu pieredzes, un nevarēja neticēt savām rokām; bet citus par to pārliecināt viņiem nebija iespējas. Tāpēc arī pats Kristus ne visiem atklāja notikušo, bet tikai tam, kurš labāk par citiem to varēja saprast, – sniegdams precīzāko izpratni par nākamā laika brīnumu. Pēc citu brīnumu paveikšanas arī šim bija jākļūst ticamam. Tā vēlāk, kad Viņš izdziedināja galma vīra dēlu, evaņģēlists vēstījumā par to tāpat dod izprast, ka arī šis brīnums tad jau kļuva atklātāks. Galma vīrs sevišķi tāpēc arī piesauca Jēzu, ka uzzināja, kā es saku, par šo brīnumu. To paskaidro arī Jānis, kad saka: “Viņš atkal nonāca Kānā Galilejā, kur bija pārvērtis ūdeni par vīnu” (Jņ 4:46), un ne vien par vīnu, bet par vislabāko vīnu.
[1] Tā ir manihejiešu maldu mācība.

3. Lūk, tādi ir Kristus brīnumi, ka tajos radītais izrādās daudz labāks un pārāks par tiem, ko paveic daba. Tāpat arī citos gadījumos, kad Kristus izārstēja kādu bojātu miesas locekli, Viņš darīja to labāku par veselajiem locekļiem. Un ka no ūdens radītais bija tiešām vīns, turklāt vislabākais, par to varēja liecināt ne tikai kalpi, bet arī arhitriklins un līgavainis; un ka Kristus to radīja, to varēja apstiprināt kalpi, kuri smēla ūdeni. Tādā veidā, ja brīnums arī nebūtu atklājies tanī laikā, tad par to nevarēja klusēt, laikam paejot. Tātad Kristus atstāja daudz nepieciešamu liecību uz nākotni. Kalpi Viņam bija liecinieki, ka Viņš pārvērta ūdeni par vīnu; un ka tas bija labs vīns, tam liecinieki bija arhitriklins un līgavainis. Iespējams, ka līgavainis kaut ko atbildēja uz arhitriklina vārdiem; taču evaņģēlists, steigdamies pie svarīgākām lietām, pieskārās tikai pašam brīnumam, bet pārējo izlaida. Protams, vajadzēja zināt, ka Kristus pārvērta ūdeni vīnā; bet ko sacīja līgavainis arhitriklinam, evaņģēlists neuzskatīja par vajadzīgu. Tostarp daudzi brīnumi, sākumā būdami detaļās mazpazīstami, laika gaitā kļuva pazīstamāki, jo tika izstāstīti visās detaļās no ļaudīm, kuri sākumā bija to aculiecinieki.

Bet tāpat kā tanī laikā Jēzus pārvērta ūdeni par vīnu, tāpat arī tolaik un tagad nepārstāj pārvērst vāju un izklaidīgu cilvēku tikumus. Ir, ir, es saku, ļaudis, kuri ne ar ko neatšķiras no ūdens, – tik auksti, šķidri, ne vienā lietā nav stingri. Tādā stāvoklī esošus ļaudis mūsu pienākums ir vest pie tā Kunga, lai Viņš būtu labvēlīgs dot viņu tikumiem vīna īpašības, ka viņi sevi neizkaisītu, bet iegūtu pastāvību, par prieku sev un citiem. Kas tad ir šie aukstie ļaudis, kuri daudz nodarbojas ar šīs dzīves lietām, kuri nenicina šīs dzīves baudas, slavas un varas mīļotāji? Tie visi ir straumes, kas nekad neapstājas, bet pastāvīgi ar lielu ātrumu traucas uz bezdibeni. Šodien bagāts, rīt nabags; šodien runasvīrs, ratos, daudzu valstsvīru pavadībā, bet nākamajā dienā nereti apmetas cietumā, piekāpdamies, un vēl pret savu gribu, citam šinī pašpievilšanā. Tādā pašā veidā uzticīgais greznībai un pārsātinātībai, lai kā piepildītu savu vēderu, pat uz vienu dienu nevar noturēt sevī šo krājumu, bet, līdz ar tā izkārnīšanos, spiests vākt jaunus krājumus, tādā veidā ne ar ko neatšķirdamies no straumes. Tāpat kā straumē – tikko ir pari viena šalts, tai seko otra, tā arī šeit, izplēn viena barība – un mums vajadzīga cita. Tāda ir sadzīvisko lietu daba: tās nekad neapstājas, bet vienmēr tek un viena pēc otras tiek aizrautas. Kas attiecas uz baudkāres (saldkaisles) izpriecām, tās ne tikai tek un pāriet, bet atnes mums vēl daudz raižu. Kad tām ar aizrautību nododas, tās gan miesas spēku novājina, gan dvēselei atņem vīrišķību. Un ne tik ļoti stipras upju straumes izskalo krastus un tie nobrūk, kā saldkaisle (baudkāre) un pārsātinātība izrok visus mūsu veselības balstus. Aizej uz slimnīcu un pajautā, – tur uzzināsi, ka no šejienes ceļas gandrīz visas slimības. Mērena un vienkārša maltīte ir veselības māte. Tā to sauc arī ārsti, atzīdami par veselīgu nepieēsties līdz sātam. Mērenība ēdienā, viņi saka, arī ir veselība; un nabadzīgs ēdiens ir veselības māte. Ja nu mērenība ēdienā ir veselības avots, tad skaidrs, ka pārsātināšanās ir slimību un vainu avots un dzemdē tādas ciešanas, kuras pārspēj pat pašu ārstu mākslu. Un tiešām, sāpes kājās, sāpes galvā, acīs, rokās, visa ķermeņa trīcēšana, triekas, dzeltenē kaite, ilgstoši asi drudži un daudzas citas slimības (tagad nav laika visu uzskaitīt) parasti rodas ne no atturības un saprātīga dzīvesveida, bet no pārēšanās un pārsātināšanās. Bet ja gribi zināt arī dvēseles kaites, kas rodas no šejienes, tad redzēsi, ka mantrausība, izvirtība, grūtsirdība, slinkums, laulības pārkāpšana un visa netiklība sākas šeit. Ļaužu dvēseles, kas barojas ar tādām maltītēm, ne ar ko nav labākas par ēzeļiem: tā viņus plosa šie zvēri. Vai gan vēl runāt par to, cik bēdu un nepatikšanu dabū pārsātinātībai pakļautie? Tās visas nav iespējams uzskaitīt. Parādīšu visu vienā un galvenajā. Viņi nekad nepriecājas par savu galdu, pat par visgreznāko. Atturība (mērenība) ir gan veselības, gan arī prieka (labpatikas) māte; bet pārsātinātība – kā slimību, tā arī neapmierinātības (nepatikas) avots un sakne. Kur pārsātinātība, tur vairs nevar būt patikas (par ēdienu); bet kur nav patikas, vai tur gan var būt prieks (bauda)? Tāpēc starp nabadzīgiem ļaudīm mēs atrodam tādus, kuri ir ne tikai saprātīgāki un veselāki par bagātajiem, bet arī vairāk par viņiem ir jautri (līksmi, iepriecināti). To visu apdomājot, bēgsim no pārsātinātības un piedzeršanās ne tikai pie galda, bet arī pie visiem sadzīviskajiem apstākļiem. Tā vietā labāk meklēsim garīgus baudījumus un, pēc pravieša sacītā, “iepriecinies ar to Kungu” (viņš saka “Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas!” – Ps 37:4), baudīsim gan šejienes, gan nākamos labumus, ar mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību un cilvēkmīlestību, caur Kuru un ar Kuru Tēvam līdz ar Svēto Garu gods mūžu mūžos. Āmen.