< ?php wp_votd(); ?>

Šodien ir svētdiena, 18. novembris,
25. svētdiena/nedēļa pēc Trīsvienības svētkiem

Vārdadienu svin Doloresa, Aleksandrs

Par Kristus otro atnākšanu un garīgo saprātu

Pirms Kristus otrās atnākšanas būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, jūra kauks un celsies. Kā atšķirt šīs zīmes no antikrista zīmēm? Kā atšķirt šīs zīmes no antikrista zīmēm, jo arī viņš darīs zīmes pie saules, mēness, zvaigznēm, gaisa (Mk. 8:11-12). Pirmās zīmes būs īstas. Ar to tās pilnīgi atšķirsies no antikrista zīmēm – parādībām, kas piemāna izjūtas. Antikrista zīmju darītāji būs antikrists un viņa apustuļi; zīmes pie saules, mēness un zvaignēm – Kristus atnākšanas vēstneši – parādīsies paši par sevi, bez kādas starpniecības. Debesu spīdekļi izpildīs savu uzdevumu, ar kuru tie pēc Radītāja pavēles sāka spīdēt debesīs (Gen. 1:14). Tie jau ir izpildījuši šo uzdevumu ar brīnumainu zvaigzni, Kristum piedzimstot (Mt. 2:2); tie to izpildīja, kad Dievcilvēks tika sists krustā, saulei aptumšojoties pašā dienvidū (Mt. 27:45). Sv. evaņģēlists Matejs raksta, ka pēc bēdām, kas radīsies no antikrista valdīšanas, nekavējoties iestāsies Kristus atnākšana un tā sāksies ar to, ka saule aptumšosies, mēness nedos sava spīduma, zvaigznes kritīs no debesīm (Mt. 24:29). Šie spīdekļi paliks savās vietās, atzīmē svētais Bulgārijas Teofilakts, bet tās aptumšosies un izzudīs cilvēciskajam skatam debesu jumā dēļ debesu gaismas pārpilnības, kurā atmirdzēs pasaule, kas tiks sagatavota pieņemt to Kungu viņa godībā.

Mācību par brīnumiem un zīmēm, ko liekam priekšā, mēs iedrošināmies nosaukt par Svētās Ortodoksās Baznīcas mācību, tās svēto tēvu mācību. Būtiskā nepieciešamība pēc precīza, iespējami detalizētāka šīs mācības izklāsta ir acīmredzama. Patiesās zīmes bija patiesās dievatziņas un tās dotās pestīšanas veicinātājas; viltus zīmes bija maldu un no tiem izrietošās bojāejas veicinātājas. Sevišķi antikrista darīto zīmju darbība būs plaša un varena, tās aizraus nelaimīgo cilvēci  atzīt sātana sūtni par dievu. Mūsu Kunga Jēzus Kristus darīto zīmju apcerēšana ir pamācoša, mierinoša, pestījoši dievbijīga. Kāda tajās svēta vienkāršība! Kā ar to palīdzību visiem cilvēkiem kļuva viegli pazīt Dievu! Kāda tajās labsirdība, kāda lēnprātība, kāds neapgāžams [neatspēkojams] pārliecināšanas spēks! Kristus brīnumu apcerēšana mūs ved augšā pie Vārda, Kurš ir Dievs. Dievs, lai atjaunotu attiecības ar no Viņa atkritušo cilvēci, bija labvēlīgs, ka Viņa Vārds ietērptos cilvēcībā, parādītos, apgrozītos starp cilvēkiem, stātos vistuvākajās attiecībās ar viņiem un, iegūstot viņus sev, uzceltu Debesīs. Ietērpies cilvēcībā, Vārds paliek Dieva Vārds un darbojas kā vārds, atbilstoši Savai Dievišķajai cieņai. Tas sēž pie Tēva labās rokas ar pieņemto cilvēcību un ir visuresošs kā Dievs. Tas ir uzrakstīts uz papīra. Tas ietērpjas skaņās, taču, būdams Gars un dzīvība (Jņ. 6:63), Tas ieiet prātos un sirdīs, atjauno [pārrada] savienojošos ar Viņu garā, iesaistot garīgajā dzīvē arī miesu. No Kristus brīnumu apcerēšanas mēs kāpjam augšup iepazīt to lielo nozīmi, kura ietverta Dieva Vārdā, kuras vienas vajag (Lk. 10:42) mūsu pestīšanai, Vārdā, kurš kalpo pestīšanai un īsteno pestīšanu pilnā mērā. Dieva Vārda izzināšana no Svētajiem Rakstiem, Svētā Gara izteiktajiem un Svētā Gara paskaidrotajiem, savienota ar izzināšanu, smeltu no Dieva Vārda virzītas darbošanās, visbeidzot, Dievišķās žēlastības dotas izziņas apēnota, kristietim sagādā prāta un sirds tīrību. Šajā tīrībā iemirdzas garīgais saprāts, kā saule skaidrās debesīs, kas brīvas no mākoņiem. Dienai iestājoties, pēc nakts tumsas izmainās sajūtamo priekšmetu veids: vieni, kas līdz šim palika neredzami, kļūst redzami; citi, kas bija redzami neskaidri un sajukumā ar citiem priekšmetiem, no tiem izceļas un skaidri iezīmējas. Tas notiek ne tāpēc, ka priekšmeti mainītos, bet tāpēc, ka, nakts tumsai nomainoties ar dienas gaismu, mainās cilvēka redzes attiecība [spēja]. Tieši tas notiek ar cilvēka prāta attiecību pret tikumiskiem un garīgiem priekšmetiem, kad prāts ataust ar garīgu izzināšanu, kas iziet no Svētā Gara. Tikai garīga saprāta gaismā dvēsele spēj ieraudzīt svēto ceļu pie Dieva! Tikai garīga saprāta gaismā var nekļūdīgi īstenoties neredzamais prāta un sirds ceļš pie Dieva! Tikai garīga saprāta gaismā mēs varam izvairīties no nomaldīšanās, džungļiem un nāvējošiem bezdibeņiem. Tur, kur nav šīs gaismas, tur neredz patiesību; tur, kur nav šīs gaismas, nav Dievam patīkamu tikumu, kas glābtu cilvēku, to ievedot paradīzes mājokļos (Sv. Sīrijas Īzaks. Vārds 25,26,27 un 28). Dvēseles acīm jātiek apgaismotām uz zīmēm un brīnumiem ar garīga saprāta gaismu, lai izvairītos no tām bēdām, kurās var novest miesīga prātuļošana par tām. Mēs redzējām Dievcilvēka brīnumu raksturu; mēs redzējām, kas bija to mērķis. Zīmes, savu padarījušas, pameta darbalauku, dodot vietu būtiskajam darītājam – Vārdam, Kurš ir un paliks darītājs līdz pasaules galam, kā Tas pats par Sevi vēstījis: Redzi, Es esmu pie jums līdz pasaules galam (Mt. 28:20). Pēc tam, kad tika pārtraukta vispārēja brīnumu darīšana, kas sekoja kristietības sēšana ar apustuļu un apustulisko tēvu sprediķošanu, zīmes vietām turpinājās caur atsevišķiem Svētā Gara kanāliem.  Ar laiku, kristietībai pamazām atslābstot un tikumībai samaitājoties, zīmju darītāju vīru kļuva mazāk (Лествица. Слово 26, гл. 52). Visbeidzot viņi izzuda pavisam. Tostarp ļaudis, zaudējuši godbijību un cieņu pret visu svēto, zaudējuši pazemību, atzīstot sevi par necienīgiem ne tikai darīt brīnumus, bet arī tos redzēt, slāpst pēc brīnumiem vairāk, nekā jebkad. Ļaudis, aizgrābti ar augstām domām par sevi, pašpaļāvību, gara tumsību (neaudzinātību), neapdomīgi, pārsteidzīgi, droši tiecas pie visa brīnumainā, neatsakās paši būt dalībnieki brīnumu darīšanā, izšķiras par to, necik neaizdomājoties. Tāda ievirze ir bīstamāka, nekā jebkad. Mēs pamazām tuvojamies tam laikam, kurā jāparādās daudzskaitlīgu un pārsteidzošu viltus brīnumu visaptverošam kaunam, [tam laikam, kuram] jāaizrauj nāvē tos nelaimīgos miesiskās prātuļošanas audzēkņus, kuri tiks savaldzināti un piemānīti ar šiem brīnumiem.

Dvēseles atdzīvinšana ar Dieva Vārdu rada dzīvu ticību uz Kristu. Dzīva ticība it kā redz Kristu (Ebr. 11:27). Tās skatienam kristietība, būdama noslēpums, top atklāta; palikdama neaptverama, tā ir skaidra, saprotama, ne vairs aizklāta ar to biezo, necaurredzamo priekškaru, ar kuru tā aizsegta nedzīvai ticībai. Dzīva ticība ir garīgs prāts (Sv. Sīrijas Īzaks. 28.vārds). Tai vairs nav nepieciešamas zīmes, būdamai vispilnīgi apmierinātai ar Kristus zīmēm un ar lielāko no Viņa zīmēm – Viņa Vārdu. Vēlme redzēt zīmes ir neticības pazīme, un zīmes bija dotas neticībai, lai to pievērstu ticībai. Pielipsim Dieva Vārdam ar visu dvēseli, savienosimies ar Viņu vienā garā – un antikrista zīmes nepiesaistīs pat mūsu uzmanību. Ar noniecinājumu un riebumu pret tām mēs novērsīsim no tām savus skatienus kā no dēmoniskas kauna lietas, kā no mežonīgu (eksaltētu, fanātisku) Dieva ienaidnieku darbības, kā no lamāšanās uz Dievu, kā no nāvīgas indes un sērgas. Atcerēsimies sekojošo aizrādījumu, kas ir sevišķi svarīgs, kas ir iegūts no varonīgas rīcības pieredzes. Visu dēmonisko parādību īpašība ir tā, ka pat niecīgākā uzmanība pret tām ir bīstama; ar vienu tādu uzmanības pievēršanu, kas pieļauta parādībai bez jebkādas līdzjušanas, var sevi iespaidot ar viskaitīgāko iespaidu, pakļaut sevi smagam kārdinājumam.

Pazemība (lēnprātība) ir nešķirama no garīga saprāta. Svētais Sīrijas Īzaks saka: „Tikai tas, kam ir pazemība, var tikt atzīts par saprātīgu – kam nav pazemības, tas nekad neiemantos saprātīgumu” (89. vārds). Dzīvā ticība dvēseles skatam atklāj Dievu, – Dieva Vārds savieno dvēseli ar Dievu. Tas, kurš tā ir ieraudzījis Dievu, tā ir sajutis Dievu, saskata savu niecību, piepildās ar neizsakāmu godbijību pret Dievu, pret visām Viņa lietām [darbiem], pret visām Viņa pavēlēm, pret visu Viņa mācību, iemanto (iegūst, sarauš) pazemību. Pazemīgais pat neuzdrošināsies kļūt ziņkārīgs par to, kas notiek ārpus Dieva gribas, ko Dieva Vārds savlaicīgi nosodījis; antikrista zīmes būs svešādas pazemīgajam kā tādam, kuram gar tām nav nekādas daļas.

Savas niecības un sava nespēcīguma saskatīšana, Dieva, Viņa majestātes, visspēcības un bezgalīgās labsirdības saskatīšana pamudina dvēseli tiekties lūgšanā pie Dieva. Visa tādas dvēseles cerība ir koncentrēta Dievā, tāpēc tai nav iemeslu būt izklaidīgai lūgšanā; viņa lūdzas, apvienojot kopā savus spēkus un tiecoties pie Dieva ar visu savu būtību; viņa pēc iespējas bieži lūdzas, viņa lūdzas nemitīgi. Kad nāks lielās bēdas antikrista laikā, visi patiesi dievticīgie brēks pastiprinātā lūgšanā uz Dievu (taisnais Sīrijas Efrems. 106.vārds). Viņi brēks pēc palīdzības, pēc aizstāvības, pēc tā, lai tiktu sūtīta Dievišķā žēlastība viņiem par stiprinājumu un vadību. Cilvēku, kaut arī Dievam uzticamo, pašu spēku nepietiek, lai turētos pretī apvienotajiem atkritušo eņģeļu un cilvēku spēkiem, kuri darbosies satracināti un izmisuši, nojaušot drīzu savu bojāeju (Apok. 12:12). Dievišķā žēlastība, nākdama pār Dieva izredzētajiem, kārdinātāja kārdinājumu padarīs viņiem par neiedarbīgu, viņa draudus nedraudīgus, viņa brīnumus nicināmus, tā dos viņiem vīrišķīgi apliecināt cilvēku pestīšanu īstenojušo Pestītāju un atmaskot viltusmesiju, kurš nācis, lai nomaitātu cilvēkus; tā uzvedīs viņus uz ešafotiem kā uz ķēniņa troņiem, kā uz kāzu mielastu. Mīlestības sajūta uz Dievu ir saldāka par dzīves sajūtu (Sv. Sīrijas Īzaks. 38.vārds). Kā pirmnāves un nāves mokas ir mūžīgo moku sākums grēciniekam, tā mokas par Kristu un vardarbīga nāve par Viņu ir mūžīgo paradīzes prieku sākums. To skaidri redzam no Dievišķās žēlastības darbības pie pirmo kristietības gadsimtu mocekļiem: sākumā viņiem lika priekšā parādīt savu gribu; pieņemot pirmās mokas, viņiem nāca palīdzība no Augšienes, padarot viņiem gribētas gan mokas, gan nāvi par Kristu. Tas Kungs, iepriekš pavestīdams par bēdām, kurām jānāk pirms otrās atnākšanas, novēlēja Saviem mācekļiem nomodu un lūgšanu: Pielūkojiet, esiet modrīgi [un lūdzieties], Viņš tiem teica, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir (Mk. 13:33; 14:38). Lūgšana vienmēr ir vajadzīga un cilvēkam derīga: tā patur viņu saziņā ar Dievu un Dieva aizgādībā; tā viņu sargā gan pašu no savas pašpaļāvības, pievilšanās ar godkāri un lepnību, kas veģetē uz kritušās dabas, gan arī no tās, kas tiek pienesta ar nodomiem un sapņošanu no kritušo garu sfēras. Redzamu un neredzamu bēdu un briesmu laikā lūgšana ir vajadzīga it īpaši: tā, būdama pašpaļāvības noraidījuma izpausme, cerības uz Dievu izpausme, piesaista mums Dieva palīdzību. Visvarenais Dievs dara Sevi par lūdzēja līdzstrādnieku viņa apgrūtinātajos apstākļos un izved no tiem Savu kalpu ar Savu brīnišķo providenci.

Dievatziņa, dzīva ticība, svētīgā pazemība (lēnprātība), tīra lūgšana ir garīgā saprāta piederumi; tie ir daļas, no kā tas sastāv. Turpretī dievneziņa, gara aklums, lepnība, pašpaļāvība un iedomība ir miesīgas prātuļošanas piederumi. Tā, nepazīdama Dievu, nepieņemdama un nesaprazdama līdzekļus, ko Dievs liek priekšā dievatziņas iegūšanai, pati sev izveido kļūdainu, dvēselei kaitīgu veidu iegūt dievatziņu, piemērojoties savam noskaņojumam: tā prasa zīmi no debesīm. Āmen.

Ignācijs Brjančaninovs, Kaukāza un Melnās jūras bīskaps

Atsauksmēm

Dievkalpojums
Svētdienās plkst. 10:00 Krustpils baznīcā

———————

Svētdienas skola
Svētdienās plkst. 10:00 Krustpils baznīcā (oktobris – maijs)

———————

Kristības/iesvētības
grupā Katehēzes dievkalpojums (mācības pamati) no 12.oktobra piektdienās 18:00 Krustpils baznīcā Rīgas ielā 211a (oktobris – maijs)
— individuāli.
Pieteikties pie mācītāja

———————

Sarunas par Bībeli
2. un 4. mēneša otrdienā 18:00 Krustpils baznīcā (oktobris – maijs)

———————

Kristīgo sievu vakars
1. un 3. mēneša ceturtdienā 19:00 Krustpils baznīcā (oktobris – maijs)

———————

Dievnama sakopšana
Sestdienās plkst. 10:00 Atbildīgais: Ineta Salmiņa tālr.: 27194271, 29898903