Tiekties un iegūt, un satvert pašu Dievu

Trīsvienības svētkos

Apustulis raksta, ka Dievs sūtīja Savu Dēlu, … lai mēs iegūtu bērnu tiesības (Gal 4,4-5). Kāda reliģija piedāvā augstus morāles standartus, cita – harmoniju ar visu pasauli, kuras sīka daļiņa esi arī tu, vēl cita – savdabīgu Dieva pieredzi, bet zaudējot pašam sevi… Vienīgi kristīgā ticība, neaizmirstot arī morāli, saskaņu utt., piedāvā pašu Dievu. Mēs gan tiekam biedēti, ka būt kā Dievam nozīmē klausīt tam pašam ļaunā kārdinājumam, kurā krita cilvēces pirmtēvs Ādams. Tomēr, ja ticam apustulim Jānim, ka baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, mēs kādā brīdī sākam aptvert, ko nozīmē šis pats pamudinājums Jēzus mutē – esiet pilnīgi, kā jūsu debesu tēvs ir pilnīgs (Mt 5,48), esiet kā tēvs. Tas ir cilvēka augstākais mērķis. Galva reibst un asinis stingst no tāda augstuma, bet tieši tik kristīgā ticība ir augstāka savā mērķī, nekā jebkura cita, tāpēc arī neticama, vajājama vai, daudzuprāt, reducējama uz pierastākām lietām. Ja ticam tam, ko liecinām katrā dievkalpojumā, ka Jēzus Kristus ir uzkāpis debesīs un sēdies pie Tēva labās rokas, mums jātic, ka pie Dieva Tēva labās rokas ir sēdies cilvēks… Lūk, cilvēks un Dievs ir kļuvuši ne vien draugi, bet līdzinieki… Kurš gan iedrošināsies Dievu saukt par savu, līdzīgi kā mēs runājam, piemēram, par saviem īpašumiem, arī tiesībām: Tu esi mans…? „Es esmu…”- cik pierasti vārdi, ko mēs ikdienas attiecinām uz sevi un cik pravietiski… Cik neparasti ir saukties Dieva vārdā un domāt par Dievu kā par ko citu. Bet lai cik apbrīnojami tas neliktos, tā ir mūsu ikdiena. Mums ir mūsu lietas un Dievam ir savējās – īsta personības dalīšanās, šķelšanās sevī pašā. Tiekties atpakaļ un iegūt pašu Dievu – vai tas nav katra kristieša īstais aicinājums? – Jēzū Kristū tu esi Dievs,. jo Dievs Jēzū Kristū ir cilvēks. Tas izklausās baisi un zaimojoši. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka kāds noteikti negrib pieļaut vai vismaz aizkavēt to, ko paveicis Dievs, Jēzū Kristū tapdams par cilvēku? Bet neļausim bailēm sevi pārņemt un zaimošanas grēkam mūs biedēt. Turēsimies pie Jēzus Kristus apliecināšanas (Ebr 4,14), viss ir mūsu (1Kor 3,21).