Bīskapa Pāvila Brūvera uzruna Tautas sēru dienā, 14. jūnijā

LELB Liepājas diecēzes bīskapa Pāvila Brūvera sprediķis, sacīts Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas Ekumēniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā, 2011. gada 14. jūnijā.

Kristus saka: „Atcerieties manus vārdus, ko es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi mani vajājuši, viņi vajās arī jūs.” (Jāņa ev. 15:20)

Dieva mīļotie, šodien mums ir smaga piemiņas diena. Mēs pieminam 1941. gada 14. jūniju, kad mūsu dzimtenē, Latvijā tika apcietināti ap 16 000 cilvēku un necilvēcīgos apstākļos aizvesti tālu prom no savām mājām. Latvijas neatkarība bija zaudēta, visa dzīve Latvijā bija apgriezta ar kājām gaisā, čekas pagrabos klusi un bez pēdām pazuda draugi, radi, kaimiņi, ģimenes tika šķirtas, bērni no vecākiem, vīri no sievām… Nežēlība un ļaunums, kāds pret mūsu tautu tika vērsts, bija tik liels, ka akmeņiem jābrēc. Bet, ar to vēl nepietika – sekoja kara gadi ar savām šausmām, sekoja pēckara terors ar atkārtotām izvešanām 1949. gadā un turpat 50 gadu ilgais okupācijas laiks.

Kāds vācu karavīrs, vārdā Volfgangs Borherts, kas atgriezās no II pasaules kara mājās ar sabeigtu veselību un niknumu pret visu pasauli, pāris gadus pēc kara uzrakstīja radio lugu „Ārā aiz durvīm”, kas toreiz satricināja visu vācu sabiedrību. Tajā Borherts vēlreiz pārdzīvo karu – viņš izdzīvo katru bailēs un šausmās pavadīto dienu, un galu galā viņš nonāk pie jautājuma, pie kura ir aizķērušies arī daudzi no mūsu izvestajiem, kas pārdzīvojuši to dienu šausmas: kur šajās dienās bija Dievs? Kāda karavīra mutē viņš ieliek vārdus: „Mēs tevi meklējām, Dievs, katrā sagrautā celtnē, katrā granātu izrautā bedrē, katrā naktī. Mēs pēc tevis saucām, Dievs, mēs pēc tevis brēcām, raudājām un lādējām. Kur tu biji? Kur tu biji, kad bumbas dārdēja? Vai tu biji mīļš, kad no manas vienības pēkšņi tika izrauti 11 vīri? Viņi vieni atstāti tumšajā mežā skaļi kliedza, bet tu tur nebiji. Vai tu biji pret mums mīļš? Kad vispār tu esi par mums tik tiešām rūpējies?”

Šis sauciens tobrīd satricināja vāciešus līdz sirds dziļumiem, kas līdz tam nebija pieredzējuši tik asā formā, tik eksistenciāli izvirzītu jautājumu. Cilvēks iet tiesā ar Dievu un šķiet, ka uzvar. Ko gan lai Dievs atbild šim vācu karavīram?

Mums, kas esam cietuši arī no vācu okupācijas, varbūt gribētos šim vācu karavīram atbildēt: nevajadzēja sirgt ar lielummāniju un iedomāties, ka visa pasaule gulēs Vācijai pie kājām! Ko gribēji, to dabūji, un priecājies vēl, ka esi dzīvs atkļuvis mājās un esi par to pateicīgs Dievam!

Toties daudz grūtāk atrast atbildi uz jautājumiem, kuri atskan no mūsu tautas mocekļu mutes – no izvesto bērnu, sirmgalvju, no Sibīrijas aukstumā, badā, pazemojumos un smagā darbā nomocīto sievu un vīru mutēm: „Kur tu biji Dievs, kad mēs nedēļām ilgi smakām saspiesti lopu vagonos bez kārtīga ēdiena un dzēriena? Kur tu biji, kad uz mūsu rokām no bada un slēpēm mira mūsu mazie bērni? Kur tu biji, kad mūsu mīļie lēnām dzisa smagajos darbos no sala un nespēka? Viņi tik tiešām bija nevainīgi! Viņi to nebija pelnījuši!

Ir ļaudis, kas apgalvo, ka latvieši tik smagi cietuši savu grēku dēļ. Jā, kurš gan no mums ir bez grēka? Kura tauta ir bez grēka? Un tomēr, daudzas no tām dzīvo mierā un pārticībā. Bez tam, mēs redzam, ka kāds, kas patiešām dara ļaunus darbus, dzīvo labāk par mums. Kā lai cilvēkam nerodas daudz sāpīgu jautājumu…

Reiz lasīju kāda vācu autora darbu, kurā viņš tēlo šādu vīziju: viņpasaulē valda liels satraukums. Kopā sanākuši tie, kas miruši vislielākajās ciešanās – tur ir ebreji no koncentrācijas nometnēm, vergi no galerām, nolinčoti Amerikas nēģeri, tādi, kas gājuši bojā Sibīrijas moku ceļos, cīnītāji pret tirāniem, kas nospīdzināti moku kambaros, tādi, kas miruši badā, slāpēs un aukstumā bēgļu gaitās… Tie visi sanākuši kopā un uztraukti debatē. Viņu uztraukuma iemesls ir tas, ka viņus sagaida Dieva tiesa. „Kādas gan tiesības Dievam mūs, kas esam izgājuši vislielākās mocības, vislielākās ciešanas un pazemojumus, tiesāt?” tāds ir viņu noskaņojums, un viņi izvirza no sava vidus pārstāvjus, pa vienam no katras cietušās ļaužu grupas, lai sastādītu apsūdzības rakstu Dievam. Viņu kopdarbā top šāds teksts: „Tu, Dievs, varētu mūs tiesāt vienīgi tādā gadījumā, ja tu būtu izcietis to pašu, ko mēs.” Katrs no pārstāvjiem šajā kopīgajā apsūdzības rakstā ielicis savu smagāko netaisnības pārdzīvojumu: „Tev pasaulē būtu jāpiedzīvo, kā ir būt cilvēkam, vājam un neaizsargātam. Tev būtu jānāk pasaulē kā ebrejam, lai tu zinātu, kā tas ir, kad vajā un ienīst tikai tavas tautības dēļ,” tā gāzes kamerā nosmacētais ebrejs. „Tev būtu jāmirst lēnā, mokpilnā nāvē savu ienaidnieku priekšā,” savukārt piebilst kāds moku kambarī nogalinātais. „Bet, pirms tam tev vēl būtu jāpiedzīvo, ka tevi nodod tavs tuvākais draugs un, ka tevi notiesā uz nepatiesu apsūdzību pamata,” uzsver kāds čekas upuris, bet tuksnesī slēpēs nomocītais brīvības cīnītājs izsaucas: „Un tad, kad tu pirms nāves vēl lūgsi pēdējo malku ūdens, lai tev pasniedz etiķi!”

Tur nāk vēl cits par citu briesmīgāki ieteikumi, un kad apsūdzības raksts ir jau gandrīz gatavs iesniegšanai, pēkšņi visa lielā kņada noklust, apsūdzības rimstas, jo viņu vidū parādās Jēzus. Apsūdzētāji viens pēc otra nokaunējušies aiziet… Jēzus rētās viņi saskata, ka Dievs šo sodu ir izcietis. Jēzus, Dieva Dēls ir nācis šajā pasaulē kā cilvēks, Viņš cieta gan aukstumu, gan karstumu, gan slāpes, gan izsalkumu, Viņš piedzīvoja nodevību, apsmieklu, spīdzināšanas un galu galā mokpilnu nāvi pie krusta. Dievs ir ienācis šajā velna un cilvēka augstprātības, lielības un ļaunuma samaitātajā pasaulē, lai būtu kopā ar mums mūsu ciešanās un mokās. Mokas un ciešanas nerada Dievs. Tās radam mēs paši – cilvēki, un mēs nevaram nosēdināt Dievu uz apsūdzēto sola un no Viņa prasīt atbildību par mūsu, par visas pasaules nomaldīšanos. Uz jautājumu: „Kur tu biji, Dievs, kad mums pāri gāja visas šīs lielās ciešanas?” Dievs atbild: „Es biju tev blakus. Es cietu līdz ar tevi. Es tevi mierināju, es tevi stiprināju, es tev palīdzēju izturēt, un tiem, kas pastāv līdz galam, es došu uzvaras vainagu.”

Visa ļaunuma, visu cilvēka un cilvēces nelaimju sakne nav nekas cits, kā cilvēka atkrišana no Dieva. Cilvēks jau Ēdenes dārzā sacēlās pret Dievu, viņš gribēja būt tāds pats kā Dievs. Un vēl šodien pēc tik daudz vilšanos, pēc tik daudz sitieniem, pēc tik daudz neveiksmēm, cilvēks nav daudz mācījies un joprojām pats grib būt Dieva vietā.

Lai arī mēs zinām, ka tā ļaunuma izcelsme, kas tūkstošiem mūsu tautiešu aizveda mokās un nāvē, meklējama cilvēka atkrišanā no Dieva, sāpīgais jautājums tomēr paliek: kāpēc šīs bezdievīgās varas asmens skāra tieši mūs, mūsu tuviniekus, tēvus, mātes, brāļus, māsas? Kāpēc Dievs nepasargāja viņus no šī likteņa?

Uz šo jautājumu atbildi meklējis ne viens vien domātājs. Mēs varam vienīgi nojaust, ka ciešanās ir apslēpta kāda ārkārtīgi dziļa, ar mūžības nozīmi apveltīta jēga. Šķiet, šai atziņai tuvu stāvējis mūsu dzejnieks Leonīds Breikšs, kurš saka:

„Daudz vētru mums reiz pāri gājis
Un, ja vēl daudz mums viņu būs,
Dievs aicinās kā aicinājis
Arvienu atkal saulē mūs.

Caur laiku laikiem Viņš pa pēdām
Tik tāpēc latvju tautai nāk,
Lai reiz pēc posta un pēc bēdām
Tā celtos spēkā varenāk.”

Bēdas un ciešanas norūda un stiprina kā indivīdu, tā tautu, bet vienīgi ar noteikumu, ja tā ir celta uz klints – uz klints, kas ir Dieva vārds. Pretējā gadījumā, to kā namu, kas celts uz smiltīm, vētras un plūdi var sagraut. Mums pāri nākušas vētras un viļņi, un tomēr mēs esam pastāvējuši, mūsu nams nav sagrauts. 14. jūnijā izvesto cilvēku ciešanas ir likušas liet daudz asaru, bet šajās ciešanās, šajās asarās ir bijis paslēpts spēks, kas licis celties mūsu tautai un mosties jaunai dzīvei. Pirms 24 gadiem, tieši 14. jūnijs bija tā diena, kad latvieši atkal pacēla galvu. Kas bija tas, kas deva spēku pacelt verdzības laikā uz zemi pieradušas skatīties acis? Tās bija izvesto ļaužu ciešanas. To dēļ pat vārgais un dažkārt gļēvais bija gatavs iet pie Brīvības pieminekļa un kaut trīcošām rokām nolikt ziedus par godu, par piemiņu aizvestajiem, ar ko arī aizsākās mūsu tautas jaunākā atmoda.

Mēs šodien esam nogājuši tālu ceļu no šīs dzirksts, kas izšķīlās 1987. gada 14. jūnijā. Mēs esam atguvuši savu valsti, savu nacionālo neatkarību, mēs esam mantojuši Sibīrijas plašumos nomocīto ļaužu zemi. Viņi to atstāja ar asarām, viņi raudādami atskatījās uz iekoptajiem laukiem, skaisti sakoptajām sētām, žēli maujošajām govīm… Šīs asaras, kas vērtīgākas par dimantiem, sētas mūsu zemē un tās nesušas augļus. Mums tos ir jāsaredz, mums tos ir jākopj, jārūpējas par tiem, kā par visdārgāko, kas vien mums šai pasaulē var būt  –  tā ir mūsu zeme, mūsu brīvība, mūsu neatkarīgā valsts Latvija.

Daudz šodien ir tādu, kas zaimo gan jaunatgūto brīvību, gan neatkarīgo valsti, gan visu, kas ir svēts un dārgs. Daudz ir tādu, kas apkauno šo mums Dieva doto mantojumu. Ja mēs šodien meklējam masas, kuru sirdīs degtu tāda mīlestība uz savu zemi un tautu, kāda bija mūsu izvestajiem brāļiem un māsām, tad šodien grūti tādus atrast. Mēs gan esam atbrīvojušies no padomju kungiem. Tie bija redzami un dzirdami, tie pieprasīja sev paklausību un godu. Tagad mēs esam nonākuši citu kungu kalpībā. Viņi nav tik skaidri saskatāmi, viņi nepieprasa sev paklausību, bet godu vispār viņi nepazīst. Klusi un nežēlīgi viņi izsūc mūsu tautu, viņi izsūc mūsu tautas mantu, mūsu tautas spēku, viņi nokauj mūsu tautā cerību, viņi nokauj prieku un lepnumu par savu zemi un valsti. Viņi nesēdina nevienu lopu vagonos, lai aizvestu prom no dzimtenes. Ļaudis sarūgtinājumā un bēdās aizbrauc paši, lai šeit nekad vairs neatgrieztos.

Un tomēr, tas gara spēks, ko mūsu tauta ir uzkrājusi ar savu lielo ciešanu mēru, nevar būt nekur pazudis. Dievs mūsu tautu mīl joprojām. Nebūsim izmisuši, ja daudzu acīs vairs nemirdz prieks, ieraugot sarkanbaltsarkano karogu. Nebūsim izmisuši, ja ļaudis vairs nedzied ar aizkustinājuma asarām acīs „Dievs, svētī Latviju”. Tāpat kā Dievs neļāva nolaist rokas pravietim Elijam, viņu drošinādams, ka ir vēl ļaudis, kas nav locījuši savus ceļus briesmīgā elku dieva Bāla priekšā, tā Dievs šodien drošina arī mūs:  ir vēl latviešu tautā vīri un sievas, kuru sirdīs deg brīvības ilgas – tādas brīvības, kuras dēļ ir vērts dzīvot un mirt. Nav tā, ka visi būtu zemojušies nežēlīgā Mamona priekšā! Nav tā, ka visi būtu kļuvuši par ciniskiem materiālistiem un pašlabuma meklētājiem! Ir vēl ļaudis latviešu tautā, kuru sirdīs deg dzīva ticība uz Dievu, uz patiesu, dzīvu Dievu, uz kuru var paļauties kā bēdās, tā labā stundā.

Uz šīm sirdīm Dievs pacels mūsu tautu. Tās ir sirdis, ar kurām, kā Leonīds Breikšs saka: „Mēs varam iet caur visām mokām, mēs varam ciest vēl briesmīgāk, jo pacels Dievs uz savām rokām mūs tad, kad mūsu diena nāks!”  Dievs sūtīs mums atspirgšanas laiku. Tas laiks nāks tad, kad mēs noliksim savu lepnību, kad mēs zemosimies Dieva priekšā, kad mēs beigsim paļauties uz cilvēkiem, kas ar naudas varu un saldu vārdu viltu mūs iesaista savās viltus spēlēs un, kad mēs visu savu cerību liksim uz Dievu.

Lai Dievs mums visiem palīdz, šodien pieminot savus 14. jūnija mocekļus, smelties jaunus spēkus ticībā Dievam un paļāvībā uz Viņa žēlastību gūt jaunu cerību, kā pravieša Michas grāmatā teikts: „Es atkal celšos kājās, un ja es arī mītu tumsā, tad tomēr tas Kungs ir mana gaisma! Es panesīšu tā Kunga dusmas, jo es jau esmu pret Viņu grēkojis, kamēr Viņš izšķirs manu lietu un dos man taisnību; Viņš mani izvedīs gaismā tā, ka es ar prieku skatīšu Viņa taisnību.”

Lai Dievs mūs visus svētī šo savu vārdu patiesībā! Amen.

+Pāvils Brūvers
Liepājas bīskaps

Avots: lelb.lv