Arhibīskaps sveic draudzes Vasarsvētkos

LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga uzruna 2011. gada Vasarsvētkos – Svētā Gara svētkos. Arhibīskaps aicina neapstāties seklumā un vērtēt augļus, ko ikdienā nesam, lai paši esam stāsts par Jēzu Kristu, kas viņu ceļ godā.
Savā atvadu sarunā mūsu Kungs mācekļiem saka: „Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka es aizeimu.“ Dzirdot šos vārdus, mēs viņu vietā varbūt izsauktos: „Mīļais Jēzu, vai gan ir iespējams, ka es izrādīšos ieguvējs, ja Tu aizej no manis?!“ Mēs taču esam mācījušies, ka vissvarīgākais ir, ka Jēzus ir klāt! Kā viņa aiziešana var būt man par labu? Jēzus paskaidro – ja es neaizeju, tad Aizstāvis nenāks pie jums. Ja es aizeju, tad es Viņu pie jums sūtīšu – Svēto Garu.
Jēzus neaiziet kā tie, no kā šķiramies uz mūžu. Viņš attālinās vienā veidā, lai citā veidā kļūtu vēl tuvāks. Daudz dienu mācekļi vēroja Jēzu, klausījās viņu un mācījās. Tāds bija Jēzus nodoms. Tagad viņš tiem saka – šis mūsu kopīgā ceļa posms ir piepildīts un pabeigts. Jūsu labad ir jādodas tālāk. Jūs vairs nevarēsit mani redzēt un dzirdēt. Taču nāks Aizstāvis, Svētais Gars. Viņš ņems no tā, kas ir mans un darīs to zināmu jums. Viņš vadīs jūs visā patiesībā un ar to mani cels godā.[1]
Jēzus nesaka, ka tas, ko mācekļi iemācījās skatīdamies un klausīdamies, būtu nevērtīgs, un ka nu tikai viņi saņems īsto mantu. Trīs gadus mūsu Kungs veltīja, lai viņus tā mācītu. Taču pēc tam ir laiks visu piepildīt un apaugļot. Ir laiks, lai Svētais Gars ņemtu no tā, ko Tēvs devis Kristum, un dotu to mums. Jēzus skatījumā tas ir kā grand finale jeb visa vainagojums.
Ar ko tad kristieši atšķiras no jebkura pasaulīga cilvēka? Daudzi ne ar ko lielu. Viņi vēlas to pašu un vairās no tā paša, spriež un cits pret citu izturas tāpat kā laicīgie ļaudis. Smejas par tiem pašiem jokiem, skatās tos pašus telekanālus, uz notikumiem politikā un vispār uz dzīves izaicinājumiem reaģē tāpat kā visi citi. Vienīgā atšķirbas zīme ir stāsts par Jēzu Kristu, kas mājo viņu atmiņā. To viņi stāsta sev un cits citam, un var šai ziņā iedegties līdz strīdiem. Ir pat latīņu termins “odium theologicum” – naids, kas rodas teoloģiskās diskusijās. Bet atšķirībai jābūt daudz dziļākai un redzamākai. Mēs taču esam kristīti – līdz ar Kristu aprakti nāvē, lai tāpat kā Kristus dzīvotu atjaunotā dzīvē.[2] Mēs esam kristībā saņēmuši Aizstāvi, Svēto Garu.
Stāsts par Jēzu Kristu ir nozīmīgs un dārgs. Ir svarīgi zināt, ko Jēzus mācīja. To var apgūt, skatoties grāmatās un klausoties priekšlasījumos. Taču kamēr tas tikai kā stāsts mājo prātā un atmiņā, debatēs un strīdos tas paliek neauglīgs. Tur tas paliek tikai viens no stāstiem, kādu pasaulē ir daudz. Jēzus saka – jūsu labad man ir jāaiziet no tuva uz tuvāku. Viņam mūsos ir jāveic viss ceļa gabals no prāta, atmiņas un diskutēšanas līdz sirdij, mīlestībai, paklausībai un dziļākajai motivācijai. Lai Aizstāvis, patiesības Gars mūsu garam pasniedz to, kas patiesi ir Kristus. Lai mēs kārojam un visās situācijās izvēlamies Dievu. Lai paši esam stāsts par Jēzu Kristu, kas viņu ceļ godā.
Tas var likties tikpat grūti un augstu, kā uzkāpt Golgātā vai debesīs. Un tiešām, cilvēka spēkiem tas nav iespējams. Bet mūsu Kungs Jēzus par mums uzkāpa krustā, izpirkdams un attaisnodams ikvienu, kas uz viņu tic. Viņš sūtīja Aizstāvi, lai tas mūs svētdarītu. Mēs šodien svinam Svētā Gara svētkus, ar to par jaunu apstiprinot savu vajadzību pēc Viņa, savu atkarību no Viņa. Tikai Viņā iegūstam kristīgas dzīves pilnību. Meklēsim Viņu Baznīcai dotajos žēlastības līdzekļos – Dieva vārdā, sakramentos, meklēsim Viņu sadraudzībā un dievkalpojumā. Meklēsim baznīcas bagātajā svētdzīves pieredzē. Neapstāsimies seklumā, bet savu kristīgo sakņu dziļumu allaž vērtēsim pēc augļiem, ko ikdienā nesam. “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.”[3]
Lai mūs svētī un pasargā Kungs Svētais Gars, vadot mūs visā patiesībā!

Sirsnībā un Svētā Gara sadraudzībā –
+ Jānis,
Rīgas Arhibīskaps
2011. gada 12. jūnijā

[1] Jņ 16:6-7, 13-15
[2] Rom 6:4
[3] Gal 5:22

Avots: lelb.lv