Arhibīskapa Jāņa Vanaga apsveikums jaunajam Latvijas Romas katoļu baznīcas metropolītam

LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga apsveikuma uzruna, sacīta pēc Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča konsekrācijas Rīgas Domā 2010. gada 8. augustā.

Augsti godātais Arhibīskap Zbigņev, mīļais brāli Kristū!

Šodien Dievs man un mūsu luteriskajai baznīcai ir devis neparastu un dziļi nozīmīgu iespēju būt par namatēviem notikumam, kas ir izcili svarīgs gan Jums personīgi, gan visai Romas katoļu baznīcai Latvijā un pasaulē. Tas, ka jūsu iesvētīšana amatā notika šeit, Domā, luteriskās baznīcas katedrālē, lika abām baznīcām sajust vienai otras tuvumu tik nepastarpināti, ka tas izraisīja gan prieku, gan arī satraukumu, bet neatstāja vienaldzīgu. Latvijas luterticīgajiem tas noteikti liek paraudzīties uz Jūsu amatā iesvētīšanu daudz personīgāk. Esmu pārliecināts, ka viņu aizlūgšanas un svētības vēlējumi bija ar Jums šajā dievkalpojumā.

Pazīstamais luterāņu teologs Artūrs Karls Pipkorns par savas baznīcas identitāti ir sacījis tā: “Pirmkārt mēs esam katoliski kristieši (jeb universālajai Kristus Baznīcai piederīgie). Otrkārt – rietumu kristieši. Treškārt – luteriski kristieši. Es domāju, ka divas trešdaļas no viņa definīcijas Jūs un es, katoļi un luterāņi, varam teikt kopā, bet pēdējā trešdaļa mums ir katram sava. Tas atspoguļo baznīcas vēstures gaitu – 1500 gadu kopīga ceļa, un gandrīz 500 gadu, ko esam gājuši savrup. Mūsu priekšteči mums ir atstājuši neizmērojami bagātu kopīgu mantojumu, ko joprojām lietojam, tādēļ līdzību starp mums var novērot gan ticībā, gan dievkalpošanā. Mēs nevēlamies to pazaudēt. Mūsu priekšteči mums ir atstājuši arī nozīmīgu mantojumu, kas dara mūs atšķirīgus. Arī šo mantojumu mēs turam dārgu un negatavojamies no tā atteikties. Bet priekšā mums ir nākotne, ko no mums saņems mūsu bērni un kas jāveido šodien.

Tādēļ Jūsu amatā iesvētīšanas dienā es vēlētos Jūs sveicināt trīskārtīgi – no kopīgā, no atšķirīgā, un no tā, kas priekšā. No kopīgā mantojuma es gribu jūs sveikt ar mūsu abu diženā priekšteča, Hipo bīskapa Augustīna vārdiem, ko viņš teica par saviem bīskapa uzdevumiem:

“Norāt kūdītājus, mierināt mazdūšīgos, rūpēties par vājajiem, atspēkot ienaidniekus, pamanīt lamatas, mācīt nemācītos, modināt lēnos, atturēt ķildīgos, nolikt vietā lepnos, nomierināt kareivīgos, palīdzēt nabagajiem, atbrīvot apspiestos, iedrošināt labos, izturēt ļaunos un – ak! – mīlēt viņus visus.”

Šie svētā Augustīna vārdi dziļi un patiesi apraksta bīskapa kalpošanu baznīcā un sabiedrībā – kalpošanu, kurā Jūs tagad stājaties. Mēs vēlam Dieva svētību, lai Jūsu kalpošana nes bagātus augļus, kas paliek uz mūžīgo dzīvību.

No atšķirīgā mantojuma mēs gribam dāvināt Jums kādu mums ļoti svarīgu dokumentu – Augsburgas ticības apliecību, kurā ir izklāstīti luteriskās ticības pamati. Ekumeniskā saskarē ir ļoti svarīgi vienam otru pazīt. Zināt par otra ticību no pirmavotiem. Ekumeniskais dialogs nav tirgošanās ar ticību – ja jūs piekāpsities mums šajā punktā, tad mēs jums piekāpsimies šajā. Ar ticību netirgojas. Ekumeniskais dialogs ir kopīga lūkošanās Dieva atklāsmē, kas mums dota Svētajos Rakstos, lai meklētu to, kas mūs tuvina Kristum un caur to vienu otram. Labai ekumenei ir vajadzīgas divas lietas – uzticība savai ticības apliecībai un rūpes par Kristus miesas vienību. Tādu mēs esam Jūs iepazinuši – zinošu un uzticīgu katoļu baznīcas dēlu, bet tajā pašā laikā atvērtu pret citām kristīgajām tradīcijām un ar patiesu norūpi par baznīcas vienotību. No savas puses mēs vēlamies atbildēt ar to pašu – ar uzticību savai identitātei un ar godīgu vēlmi meklēt ceļu uz vienotību.

Šajā brīdī es gribu pateikties Jūsu priekštecim Jānim kardinālam Pujatam. Man bija prieks un gods kopā ar viņu ilgus gadus censties kalpot Dievam un Latvijas tautai, rūpēs par dvēselēm, par tikumiem un sabiedrības labklājību. Katram savā veidā, taču labā sadarbībā, aicinot cilvēkus pie Kristus.

Raugoties uz to, kas nākotnē – mēs dāvinām jums nelielu kopiju no Doma kapitula zāles vitrāžas, kurā attēlots pelikāns ar mazuļiem. Senatnē ticēja, ka pelikāns savus mazuļus baro ar savas sirds asinīm, tādēļ tas ir sens Kristus simbols. Jēzū Kristū mums ir pestīšana, viņa asinīs grēku piedošana, kas šķīstī un baro mūsu dvēseles. Jums kā bīskapam, kā Kristus sūtnim arī nāksies atdot ne mazums sirds asiņu par Kristus ganāmo pulku. Lai Dievs apveltī Jūs ar Svētā Gara dāvanām, ka Jūsu kalpošana ir laba liecība par mūsu Kungu Jēzu Kristu un ka caur to daudzi atrod ceļu pie Viņa, kas ir dzīvības maize. Kristus ir mūsu cerība un kopīgā nākotne. Vēlam Jums Dieva vadību un svētību visā, kas ved pie Viņa!

Jānis Vanags,
Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps

Foto: Ivars Kupcis (1), LETA (2).

Avots: www.lelb.lv