Arhibīskapa vēstījums Vasarsvētkos

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga vēstījums draudzēm Vasarsvētkos, 2010. gada 23. maijs.

Mūsu Kungs Jēzus Kristus pirms nāves atstāja testamentu. Savu dvēseli viņš atdeva Dievam. Savu ķermeni viņš nodeva Arimatijas Jāzepam guldīšanai kapā. Savu māti viņš uzticēja apustulim Jānim. Kareivjiem tika viņa drēbes. Bet ko Kristus novēlēja saviem mācekļiem, kas bija atstājuši visu, viņam sekodami? “Aizstāvi, Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa to neredz un nepazīst, bet jūs to pazīstat, jo viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos.”^[i] Viens no mācekļiem pārsteigts jautāja: “Kā tas nāk, ka tu gribi parādīties mums, bet ne pasaulei?” Viņa jautājums pauž godbijīgu izbrīnu – pravieši to ir gaidījuši, ķēniņi ir vēlējušies to redzēt, bet tu, Kungs, to gribi atklāt tikai mums, ne viņiem, ne visai pasaulei!? Vai tiešām tik liela ir Tavu mācekļu izredzētība!?

Patiesi, no lielajiem banīcas svētkiem, Svētā Gara dāvināšanas diena visvairāk ir mācekļu svētki. Mēs, kristieši, esam Gara templis.^[ii] Pasaule Svēto Garu nevis vienkārši nesaņem, bet nevar viņu saņemt, jo ir opozīcijā Tēvam. “Viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – nav no Tēva.”  Pasaule grimst ļaunumā, bet ļaunais ir no tā, kurš ir melis un melu tēvs.^[iii] Kā tad lai pasaule saņemtu Patiesības Garu? Vecajā Derībā lasām, ka svaidāmo eļļu, kas ir Gara simbols, Dievs pavēlēja likt virs vainas izpirkšanas upura asinīm. Tas zīmju valodā pa priekšu laikam atklāj, ka Svētais Gars tiks likts uz tiem, kas ir šķīstīti ar Augstā Priestera Kristus upura asinīm.^[iv] Miesīgais cilvēks nesatver un nesaprot to, kas nāk no Gara. Tie, kas nav atdzimuši no augšienes, nevar redzēt Dieva valstību, bet saviem ticīgajiem, kas atdzimuši caur ūdeni un Garu, Kristus saka: “Jūs pazīstat Garu, viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos”^[v].  Vasarsvētkos Kristus ietērpa savus mācekļus spēkā no augšienes, lai viņi nestu pasaulē izlīdzināšanās vēsti. Taču līdz ar ar to viņš savu Baznīcu padarīja fundamentāli atšķirīgu no pasaules, dāvādams tai Garu, ko pasaule saņemt nespēj.

No tā varam saprast, cik šī dāvana ir īpaša un dārga. Taču ko lai ar to iesākam? Kam tā der un ko tā dod? Atbildi dzirdam Kristus testamentā: “Kas mani mīl, to mans Tēvs mīlēs un es to mīlēšu un tam parādīšos … un mans Tēvs to mīlēs un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu.” Jēzus nerunā par attālu Dievu, kuru grūti sasaukt un sadzirdēt. Viņš runā par Dievu, kas mājo pie mums, kas darbojas pie mums kā pasaules radīšanā un atdusas ar mums kā sabatā. Tas ir Dievs, kas ar mums dalās savā dzīvē. Mūsu dzīvē no tā ienāk kas sevišķs: “Mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu. Ne kā pasaule dod, es jums dodu.” Pasaulē mums ir bēdas, pārbaudījumi un grūtumi, taču mūsu Kungs saka: “Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.”^[vi]

Tāds svētīts miers nemiera plosītas pasaules vidū ir katra cilvēka ilgas. Tuva, personīga Dieva klātbūtne ir ikviena kristieša sirds vēlēšanās. Taču ceļā stāv šķērslis, ko kristīgās dzīves pieredze labi pazīst. Jēzus apsolījums saistās ar nosacījumu: “Kam ir mani baušļi un kas viņus tur, to mans Tēvs mīlēs un tam es parādīšos…” Ir liela atšķirība starp sentimentu, ko jūtam pret Jēzu, un praktisku īstenību. Apustulis Jānis saka: “Bērniņi, nemīlēsim ar vārdiem nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!”^[vii] Ticība ir sakne, kuras skaistais zieds un labais auglis ir paklausība, kas neklūp pār vajadzību nest upurus un ceļā neapstājas, pat ja tas ir grūts un tumšs. Caur paklausību Kristum dzīvē ienāk Dieva tuvums, prieks un miers, ko pasaule nespēj ne iedot, ne atņemt.

Tomēr paklausība ir arī tā, kas var izraisīt nedrošību un nemieru. Vai es esmu gana paklausīgs? Kā lai es spēju turēt Kristus baušļus, ja tie paši desmit tik bieži ir bijuši par smagu? Jēzus testamentā par visu ir padomāts. Viņš saka: “Kas mani mīl, tas manus vārdus turēs.”  Tas nav izaicinājums vai mēraukla, bet apsolījums. Ne mūsu gribasspēks vai rakstura stingrība, bet mīlestība uz Kristu ir tā, kas atnesīs arī paklausību. Mīlestība, kas ir pirmā no Gara augļiem – ne mūsu sasniegums, bet Svētā Gara darbs mūsos.^[viii] Protams, mēs jūtam, ka nekad neesam pilnīgi ne mīlestībā, ne paklausībā. Pat apustulis Pāvils atzīstas: “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnigs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus.” Pat apustuļu princis Pēteris, kad Jēzus viņam jautāja: “Vai tu mani mīli”, nevarēja lepoties, ka būtu briesmu brīdī to pierādījis. Viņš varēja tikai bilst: “Kungs, tu zini visas lietas, tu zini, ka es tevi mīlu”.^[ix] Paklausībā pamatlieta ir sirds vēlēšanās un, kā saka Pāvils, “lai labajai gribai seko izpildīšana pēc spējām. Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet, ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva, kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai: ne burtam, bet garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu.”^[x]

Mēs bieži nenovērtējam, cik lielu dāvanu Dievs mums ir devis Vasarsvētkos un savā dzīvē ierādām tai nesamērīgi mazu vietu, lai gan mums vajadzētu just pret to dziļu, godbijīgu un pateicības pilnu apbrīnu.  Tā  taču ir mūsu dzīves pukstošā sirds. Kristieša ikdienu apustulis Pāvils attēlo kā sacīksti, kā skrējienu.^[xi] Tā nav konkurences cīņa ar citiem par labāku daļu no pasaules labumiem. Tā arī nav skriešana, kur jāpaspēj atzīmēties pēc iespējas vairāk kontrolpunktos, ko uzrādīt Dievam kā ieejas biļeti debesīs. Tā ir pacietīga sacīkste ar sevi, mācoties nepretoties Svētā Gara darbībai mūsos. Kristus ir arī devis līdzekļus, kā to darīt. Vispirms šķīstīšanu no grēkiem savās asinīs. Tad savu vārdu un sakramentus. Iespēju lūgt Dievu kā mūsu Tēvu debesīs gan vienatnē, gan draudzes kopībā, gan klusumā un nopietnībā, gan priecīgā slavēšanā. Visu viņš ir sagatavojis un mums novēlējis. Pieņemsim to pateicībā un lietosim to ar prieku. Tad dienu no dienas Gars dāvā gan atgriešanos no grēkiem, gan ticību uz evaņģēliju, gan mīlestību uz Kristu, gan prieku būt, gan mieru ar Dievu, cilvēkiem un sevi, gan visu, kas vajadzīgs, lai mūsu dvēsele būtu laimīga. Tad mūsu dzīve ir par svētību citiem, un arī Dievam pieņemama tādēļ, ka tās mērķis ir pagodināt Kristu turot viņa vārdus. Tā ir dzīves jēga un uzvara pār pasauli. Lai Vasarsvētkos dotā Dieva dāvana arvien ir starp mūsu dzīvākajām un darbīgākajām ikdienas realitātēm!

Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!

Sirsnībā –

+ Jānis,
Rīgas arhibīskaps