Luters un Sv. Mārtiņš no Tūras

Mārtiņš Luters piedzima 1483. gada 10. novembrī un nākamajā dienā tika kristīts. Savu vārdu viņš mantoja no tās dienas svētā Mārtiņa no Tūras.

Svētais Mārtiņš no Tūras (latīņu: Sanctus Martinus Turonensis; dzimis 316. gadā, miris 397. gada 8. novembrī) bija kristiešu svētais un Tūras bīskaps IV gadsimtā.
Dzimis 316. gadā Romas impērijas pilsētā Savorijā (mūsdienu Sombathējā) karavīra ģimenē. Uzauga Ticinā (Ticinum, mūsdienu Pāvijā). Piecpadsmit gadu vecumā sāka dienēt karaspēkā.

Ap 334.g. Amjēnā (Samarobriva) viņš piedzīvoja vīziju – pilsētas vārtos ieraudzīja gandrīz kailu ubagu. Nogriezis pusi sava apmetņa, Mārtiņš to iedeva ubagam. Tajā pašā naktī Mārtiņš sapnī redzējis Jēzu, kurš sacīja: “Šis ir Mārtiņš, viņš nav kristīts, bet apsedza mani ar savu apmetni”.
Vēlākos laikos Franku karaļi kaujā kā karogu izmantoja Svētā Mārtiņa apmetņa pusi, kuru latīniski sauca par cappa, bet garīdznieku, kurš to nesa, par cappellanus – kapelānu – tā mūsdienās saucam armijas garīdznieku (arī kapelas garīdznieku, arī draudzes mācītāja palīgu vai garīdznieku slimnīcā, cietumā, lidostā utml.).

Vēlāk Mārtiņš atteicās no dienesta armijā un kalpoja bīskapam Hilarija no Puatjē. Kad Hilarijs tika padzīts no Puatjē, Mārtiņš atrada patvērumu salā Tirēnu jūrā pie Albengas, kur dzīvoja vientuļnieka dzīvi. 361. gadā atgriezās Gallijā un 371. gadā kļuva par Tūras bīskapu, kur nodibināja ietekmīgo Marmutjē abatiju, enerģiski iznīcinādams pagānu ticības liecības – tempļus un svētkokus.

Viduslaikos Svētā Mārtiņa kapavieta kļuva par svētceļotāju iemīļotu pieturas vietu ceļā uz Santjago de Kompostelu, tāpēc virs Svētā Mārtiņa kapa tika uzbūvēta milzīga bazilika. Franču revolūcijas laikā tā tika nojaukta un tās vietā tika izbūvētas ielas. 1860. gadā tika atrakti vecās bazilikas pamati. Tika uzsākta jaunas, arhitekta Viktora Lalū projektētās Svētā Mārtiņa bazilikas celtniecība, kura 1925. gadā tika iesvētīta.