Jēzus nebija kaislīgs perfekcionists

Lk 11:42-46 Bet vai jums, jūs farizeji! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un visādiem dārza augiem, bet atstājat novārtā taisnību un Dieva mīlestību. Vienu vajadzēja darīt un otru neatstāt novārtā. Vai jums, jūs farizeji, jums patīk sinagogās sēdēt augstos krēslos un pilsētas laukumos tapt sveicinātiem. Vai jums! Jūs esat līdzīgi slepeniem kapiem; ļaudis, kas pāri staigā, to nezina.” Tad viens no bauslības mācītājiem Viņu pārtrauca, sacīdams: “Mācītāj, tā runādams, Tu apvaino arī mūs.” Un Viņš atbildēja: “Arī jums vai! Jūs bauslības vīri! Jo jūs uzkraujat cilvēkiem nepanesamas nastas, bet paši tām nepieskaraties ne ar vienu pirkstu. 

Lasīju kristīga autora, mācītāja Pāvela Veļikanova komentārus par Evaņģēliju, par kristiešiem, viņu domāšanas veidu. Tā kā kristīgā matrice vismaz formāli skaidri iezīmē arī Latvijas sabiedrību, kultūru, domāšanu, valodu, tad nupat dzirdētais Evaņģēlijs varētu saprotami reprezentēt arī mūsdienu reliģiskās un tiesiskās reālijas. Farizeji varētu reprezentēt reliģijas pārstāvjus, it sevišķi kaislīgākos. Bauslības (likuma) vīri savukārt varētu reprezentēt mūsdienu likuma kalpus – gan likumdevējus, gan uzraugus.

Cik ļoti asus Jēzus vārdus mēs tikko dzirdējām! Evaņģēlijā nav nemaz tik daudz gadījumu, kur Pestītāja runa kļūst tik kodīga un nesaudzīga!

Kas tad izrādījās par iemeslu šādam Kristus Pestītāja pārmetumam? Ja mēģinātu izteikt vienā vārdā, iznāktu – skrupulozitāte, turklāt tieši reliģiskā.

Skrupulozs – rūpīgs, precīzs, bet arī pedantisks, sīkumains. Tieši tā varētu raksturot farizejus un bauslības vīrus.

P. Veļikanovs stāsta: “Acu priekša man ir aina no semināra gadiem. Es reiz atnācu apraudzīt smagi slimu vecu māmiņu, kuru pieskatīja viena mūķene. Ienākot mājā, neviļus kļuvu liecinieks šādai ainai: slimniece čukstus lēni-lēni izdveš: “Dzert! Dzert!” Mūķene stāv blakus, lasa lūgšanas. Neapmierināta atgriežas un viņai saka: “Tu neredzi, ka es lasu lūgšanu kārtu? Pabeigšu, tad arī padzersi!”…

Nav runa par to, ka tā būtu bijusi slikta mūķene. Nebūt ne katrs būtu ar mieru dzīvot skarbos apstākļos un aprūpēt guļošu neārstējami slimo. Taču reliģiskā skrupulozitāte viņas prātā bija ļoti izteikta. Uz tās fona viss pārējais kaut kā pašsaprotami nobālēja, tai skaitā arī vienkāršās (parastās) cilvēciskas vērtības.”

Skrupulozitāte, sevišķi reliģiskā, kas tas ir? Perfekcionisma veids. Cilvēks nespēj nomierināties, kamēr neizspiedīs no sevis visu līdz pēdējai pilītei. Un, neskatoties uz to, tur visdrīzāk paliks kaut kādas neapmierinātības nogulsnes. Perfekcionista kredo – nepilnīgam darba rezultātam nav tiesību uz eksistenci. Vai nu visu vai – neko! Prātā ir spēcīgs perfekcionisma matrices diktāts: “Visam jābūt tā un ne citādi!”

Pagājušās mājsēdes laikā man gadījās aizmirst automašīnā tālruni un to atcerēties, kad komandantstunda bija iestājusies. Riskēju, gāju pakaļ, paļaujoties uz veselo saprātu. Tiku sodīts ar naudassodu par iziešanu pie mājas priekšā novietotās automašīnas. Turklāt, kad apelēju pie veselā saprāta, man atgādināja par maksimālo naudassoda mēru 2000 eiro.

Ja uzmanīgāk paraudzīsimies, perfekcionisma pamatā nebūs grūti saskatīt neirotiska rakstura traucējumus, kuri sakņojas bērna pieredzē, kad vecāku mīlestība un akcepts pastāvīgi jāpelna. Latvija – tas mazais bērniņš krustcelēs – vai nav mūžīgi ticis spiests pelnīt cienīgu līdzāspastāvēšanu, kur nu vēl mīlestību? Arī pašas valsts robežās vienmēr atradīsies kāds, kas protestēs, cik imperfekta ir Baznīca, cik nepilnīga valdība. Jā, arī otrādi – cik pasīvi baznīcēni, cik inerti pilsoņi.

Vai mēs varētu teikt, balstoties uz evaņģēlistu liecību, ka visuvaldītājs Jēzus Kristus bija perfekcionists? Jautājuma formulējums jau pats par sevi uzdzen šermuļus. Neviens perfekcionists nepaciestu sev blakus mācekļus, kuri visu tik ļoti nesaprot! Antiperfekcionisma virsotni mēs redzam Jēzus sarunā ar samarieti. Jēzus lūdz viņai padzerties, bet viņa aizspriedumaini jautā: Kā Tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes? Evaņģēlists piebilst: Jo jūdi ar samariešiem nesagājās (Jņ 4:9). Gandrīz tāpat kā latvieši ar vāciešiem vai krieviem – nesagājās. Protams, bija iemesli! Arī pieminētajiem jūdiem un samariešiem tādi bija. Bet Jēzus Sevi parāda tik tālu no jebkādiem “ideālajiem tēliem” un “priekšstatu matricēm”. Tik tālu, cik augstu ir debesis pār zemi (Ps 103), ka pat vistuvākajiem mācekļiem sagriežas galva! Pestītājs pieņem cilvēku pilnībā – tādu, kāds viņš ir šinī savas dzīves mirklī – ar visu viņa bagāžu, lai cik netīrs un smags viņš nebūtu – un parāda, kur viņam iet tālāk. Turklāt ne tikai parāda, bet arī Pats paņem viņu pie rokas un ved, kā labais Gans un ceļvedis. Perfekcionists vienmēr izvēlēsies labāko, bet Kristus paņem visus. Gan labākos, gan sliktākos, gan pavisam nekādus.

Te nu esam nonākuši pie atbildes uz jautājumu, par ko tad Jēzus un farizeji nebija vienisprātis. Par skrupulozitāti. Tā tika likta par priekšzīmi tīrai ticībai un dzīvei. Patiesībā tā izrādījās nepārvarama barjera, pār kuru paklupt parastam ticīgajam un pilsonim. Mācītāj, tā runādams, Tu apvaino arī mūs, viens no bauslības (likuma) mācītājiem Viņu pārtrauca. Un Viņš atbildēja: “Arī jums vai! Jūs bauslības vīri! Jo jūs uzkraujat cilvēkiem nepanesamas nastas. Pret to Pestītājs izsakās nepārprotami noraidoši. Tāpēc Viņa vārdi ir tik asi.

Cik gan svarīgi ir prast turēt atbilstošu balansu starp tieksmi uz pilnību un otra cilvēka pieņemšanu, viņu nevērtējot – ne tikai garīgajā, bet arī pilsoniskajā, sabiedriskajā, ģimenes dzīvē. Pats tiecies uz pilnību un arī otru pieņem – nevērtējot. Taisni šo sānitāti – domu veselību un sakoptību vēlēsim cits citam. Dievs, svētī Latviju!