Pārmetumi – uz vētru vai mieru?

Pārmetumi mēdz sacelt dvēselē milzīgas vētras. Taču pārmetumi var būt arī dievišķa miera priekšvēstneši. Pārmetumus var diktēt gan mīlestība, gan naids vai citas kaislības.

Jēzus nomierina mācekļu dvēseles vētru un Savā mīlestībā viņiem pārmet: ko esat tik bailīgi? “Kur ir jūsu ticība?” (Lk 8:25). Kā jūs varējāt iedomāties, ka var aiziet bojā Tas, Kurš jūsu priekšā dara tik daudz brīnumu? Ja nu Viņš neies bojā, tad arī jums nav ko baidīties. Dieva Dēls ir ar jums un jūs ar Viņu visur esat drošībā.

Jēzus pārmetums nav kaislību diktēts. Tad visdrīzāk Viņš sauktu mācekļus par neuzticīgiem. Bet nu Viņš pārmet viņiem mazticību. Patiešām, kad viņi teica: “Kungs, glāb mūs”, viņi parādīja savu ticību. Vārdi “ejam bojā” – tie gan vairs nebija no ticības. Jēzus atšķir šādas lietas, kaut arī mazticība piesaista briesmas un bailes aptumšo ticību pat izredzētajiem.

Ko gan lai sakām par mums, grēcīgajiem, un par mūsu vājo ticību? Vai Kunga pārmetums neattiecas uz mums it īpaši? Arī mēs kuģojam – sadzīves bangojošajā jūrā; arī mums uzmācas kārdinājumu viļņi un visvisādas nebūšanas: tu nezini, kā un no kurienes uznāks nelaime…

Kamdēļ tik ļoti izjūtam kārdinājumus un nobīstamies? “Tamdēļ, ka ticība uz Jēzu tavā sirdī snauduļo. Kad ticība tevī mostas, tad arī bangojošajās raizēs ūdens nesasmelsies tavā kuģī, tava ticība pavēlēs vējiem un viļņiem, un briesmas ies garām” (sv. Augustīns).

Kungs taču apsolīja palikt ar ticīgajiem līdz pasaules galam. Vai atceraties Mateja ev. pēdējos vārdus? Jēzus saka: “Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam”. Viņš ir ar mums un pie mums; un ja tā, ko tad mums baidīties? Viņš neļaus mūs kārdināt pāri par mūsu spēkiem. Vai atceraties apustuļa Pāvila vārdus: “Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest” (1Kor 10:13). Kāpēc gan mēs to aizmirstam? Vai tiešām uzskatām, ka Viņš guļ, mūs aizmirsis, pametis?.. Ak, cik gan vāja ir mūsu ticība uz Viņu! Vai dzirdat Viņa balsi: “Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie … Redzi, Es esmu pie jums”?

Sauksim tad uz Viņu no sirds dziļumiem un Viņš mūs uzklausīs, tāpat kā Viņš uzklausīja apustuļu vaimanas, un pateiks Savu vareno vārdu, un iestāsies liels miers dvēselē… Tad, piecēlies, – vēstī Sv. Matejs, – Viņš uzkāpa uz laivas pakaļgala paaugstinājuma un ar Savu visspēcīgo vārdu: “Klusu, mierā!” (Mk 4:39) – aizliedza vējiem tracināt jūru, arī jūrai, kura pati par sevi nevarēja nomierināties, pavēlēja apklust. Apustuļiem un visiem citiem brīnuma lieciniekiem par pārsteigumu, iestājās liels miers.

“Arī Mozus reiz darīja līdzīgu brīnumu, – saka Sv. Hrizostoms, – taču Mozus darīja brīnumu kā kalps, bet Jēzus Kristus – kā Kungs. Kristus neizstiepa ne zizli, kā Mozus, neizplēta rokas pret debesīm, Viņam nevajadzēja lūgties; bet kā Kungs, kurš pavēl kalpam, un radības Radītājs, ar vienu vārdu un pavēli Viņš savaldīja un nomierināja jūru, un vētra pilnīgi noklusa, ka nepalika ne miņas no bangām”.

(Dievs, atšķirībā no cilvēka, ir kā ūdens, kurā, met, ko un kā gribi, nekas neuzbango)

Tas ir apbrīnojami. Bet cilvēki brīnīdamies sacīja: “Kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa?”

Tas, kas bija teikts par Viņa Tēva varenumu, to Jēzus atkārtoja Savos darbos. “Pēc Viņa pavēles”, – saka pravietis par Tēvu 107. psalmā, – “sacēlās vētra, kas sabangoja jūras viļņus, 26 tie pacēlās augšup pret debesīm un nogrima atkal dzelmē, tā ka viņu dvēsele trīcēja izmisumā un bailēs. 27 Tie viņus mētāja un svaidīja kā dzēruma pilnus, visa viņu gudrība bija galā. 28 Tad viņi piesauca To Kungu savās bēdās, un Viņš izglāba viņus no viņu bailēm. 29 Viņš apklusināja vētru, ka norima viļņi. 30 Viņi priecājās, ka iestājās klusums…” Tāpat arī šīsdienas Evaņģēlijā ir teikts: “… un iestājās pilnīgs klusums”.

Taisni tāpēc ļaudis arī tik izteikti brīnījās par Viņu, kā nebrīnītos, ja Viņš būtu rīkojies kā Mozus.”

Bet ļaudis, kuri varbūt brauca citās laivās, kas pavadīja Kunga Jēzus laivu, vai visi, kuri atradās laivā ar Viņu, brīnīdamies (izbrīnā sāka savā starpā bailīgi sarunāties), teica: kas tas tāds, kas tā par visvarenu Personu, ka vēji un jūra Viņam pakļaujas? Kas tas tāds, kas pārvalda pat nesaprātīgās stihijas un spēkus?

“Miegs un cilvēka tēls rādīja Jēzu kā cilvēku, bet jūra un miers atklāja Viņā Dievu,” – saka sv. Jānis Hrizostoms. Kristus Baznīca līdzinās kuģim, kura stūrmanis ir Pats Kristus, bet masts – Viņa glābjošais krusts. Cik reižu herētisko mācību draudīgie viļņi nav gāzušies (rāvuši līdzi) pār šo garīgo kuģi! Ir bijuši laiki, kad likās, ka Ortodoksā Baznīca ir bijusi gatava aiziet bojā šajos nevaldāmajos viļņos, tomēr palikusi neskarta sava Debesu Stūrmaņa – Kunga Jēzus Kristus vadībā! Laimīgs ir tas, kurš nepamet šo Dieva kuģi: viņš neapšaubāmi sasniegs ar to Debesu Valstības miera ostu.

Kāpēc Jēzus pārmet mazticību Saviem mācekļiem? Arī mums? Lai mēs neprātā nepamestu Baznīcu – Dieva kuģi un sasniegtu ar to Debesu Valstības miera ostu. Āmen.