Mātes dienā

Lk 2:41-52 Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Pashā svētkos. 42 Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi. 43 Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja. 44 Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem. 45 Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, lai To meklētu. 46 Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot. 47 Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm. 48 Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: “Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši.” 49 Bet Viņš tiem atbildēja: “Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” 50 Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. 51 Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī. 52 Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. 

 Ikgadus maija otrajā svētdienā daudzās valstīs Eiropā, Āfrikā, Ziemeļ- un Dienvidamerikā, Austrālijā, Ķīnā un Japānā svin vienus no visgaišākajiem un mīļākajiem svētkiem – Mātes dienu.

Svētkiem jau ir vairāk par simts gadiem. Mātes dienas pirmsākumus, iespējams, jāmeklē pavasara svētkos, kuri antīkajā Grieķijā bija veltīti Rejai, dieva Zeva mātei. 1600. gadā Anglijā radās tradīcija svinēt Mātes svētdienu. Mātes godināja Gavēņa ceturtajā svētdienā. Šajā dienā nedrīkstēja strādāt, vajadzēja noteikti apmeklēt vecākus.

Mūsdienu Mātes diena ir cēlusies 1907. gadā. Jauna amerikāniete Anna Jarvis no Rietumvirdžīnijas štata nāca ar iniciatīvu godināt mātes savas mātes piemiņai, kura priekšlaicīgi bija aizgājusi no šīs dzīves. Anna rakstīja vēstules uz valsts iestādēm, likumdevējiem, ievērojamām personām ar priekšlikumu vienu dienu gadā veltīt māšu godināšanai.

Viņas pūles nebija veltīgas – 1910. gadā Virdžīnijas štats pirmais atzina Mātes dienu kā oficiālus svētkus. Kopš 1914. gada Amerikā Mātes diena ir kļuvusi par valsts svētku dienu. Latvijā un Igaunijā mātes dienu svin otrajā maija svētdienā, Lietuvā – pirmajā maija svētdienā.

Mātes diena ir viens no visaizkustinošākajiem svētkiem, jo mums visiem kopš bērnības līdz pat pēdējām dienām dvēselē paliek tas vienīgais un neatkārtojamais tēls – savas māmiņas tēls, kura visu sapratīs, piedos, vienmēr žēlos un uzticīgi mīlēs neskatoties ne uz ko.

Laime un patiesais skaistums būt par māti visos laikos ir iedvesmojis māksliniekus un dzejniekus. Tas nav nejauši – no tā, cik godājama valstī ir sieviete – māte, kura audzina bērnus, var noteikt sabiedrības kultūras un labklājības līmeni. Laimīgi bērni aug draudzīgā ģimenē un laimīgas mātes aprūpē.

Bērni šajā dienā apsveic mīļotās mātes viņu svētkos ar pateicību par nenogurstošajām rūpēm, pacietību, mīlestību un uzticību. Bet vīri pateicas ne tikai savām mātēm, bet arī sievām, kuras viņiem ir dāvājušas prieku būt par tēviem. Līdz ar to tā ir īsta Ģimenes diena. Daudzās valstīs par godu šiem svētkiem ierasts rīkot svētku Dievkalpojumu, svētku vakarus, izstādes, koncertus… Un, protams, vakariņas ģimenes lokā. Mātēm šajā dienā dāvina ziedus, dāvaniņas un mīļas bučas. Galvenā dāvana tomēr ir uzmanība.

Vislielāko uzmanību pret mums parāda šīsdienas Evaņģēlijs. Dievs taču mums ir dāvājis gan māti, gan ģimeni. Kam tagad mums, no savas puses, būtu jāpievērš vislielākā uzmanība? To mums iemāca Vissvētā Dievmāte ar savu ģimeni. Viņi regulāri apmeklē dievnamu un nepretojas ne Dievam, ne Bauslības prasībām. Kad svētku dienas bija pagājušas, t.i., veselas septiņas Lieldienu dienas, un viņi devās mājup, bērns Jēzus palika Jeruzalemē. Viņš sprieda ar Rakstu mācītājiem par Bauslību, uzdeva viņiem jautājumus. Visi brīnījās. Viņš bija pieņēmies gudrībā jau tik ļoti, ka daudzi viņu apbrīnoja. Aiz 12 gadīgā puisīša zinātkāres nevarēja nepamanīt atklājamies Viņa apbrīnojamo gudrību. Tā tiešām būs bijusi ļoti neparasta, ja lika satrūkties visiem, kas Viņu dzirdēja.

Bet kāpēc gan Jāzeps un Dievmāte Jēzu meklēja? Vai tiešām iedomājās, ka Viņš kā bērns ir pazudis vai nomaldījies? Šīs grēcīgās iedomas parasti ir vienīgās, kas ienāk prātā. Prom tādas domas! Saka Sv. Bulgārijas Teofilakts. Tās nevarēja ienākt prātā ne dievgudrajai Marijai, kura bija saņēmusi par Jēzu neskaitāmas atklāsmes, ne Jāzepam, kuram arī pašam bija atklāts, ka Jēzus ir no Svētā Gara. Turklāt pats Jēzus it nemaz arī neizklausās pazudis vai nomaldījies. Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās? Bet viņi Viņu meklēja tamdēļ, lai Viņš nekādā veidā nepaliktu tālu no viņiem, lai nekādā veidā neatstātu viņus. Dievmātes vārdi nav jāsaprot kā kāds rājiens Jēzum, bet kā lūgšanas vārdi 22. psalmā: Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tik tālu no manis ar Savu palīdzību un nedzirdi manu saucienu vārdus! Lūk, par ko sāpēja Jāzepa un Dievmātes sirds. Viņi sajutās Jēzus atstāti. Vislielāko uzmanību ģimenē pievērsīsim Jēzum – vai tā būtu Dieva ģimene Baznīca vai mūsu pašu mājas. Āmen.