Sv. Matijs, apustulis

Svētais apustulis Matijs ir nācis no Jūdas cilts, dzimis Bētlemē; no agras bērnības viņš sāka studēt svētās grāmatas un Dieva bauslību Jeruzālemē svētā Simeona vadībā. Viņš iemācīja svētajam Matijam tikumīgu dzīvi. Matijs dzīvoja pēc Dieva gribas, stingri turēdamies uz ceļa, kurš aprakstīts Dieva baušļos. Pienāca laiks, un Kungs, trīsdesmit gadu pēc Savas piedzimšanas no Visšķīstās Jaunavas Marijas, Jāņa kristīts, atklāja Sevi pasaulei. Sapulcinājis mācekļus, Kungs [Jēzus] sludināja Dieva Valstības atnākšanu, reizē darot neskaitāmus brīnumus un zīmes. Svētais Matijs, uzklausot Kristus mācību un redzot Viņa brīnumdarus, Viņu iemīlēja. Pametis pasaules rūpes, viņš kopā ar citiem mācekļiem un tautu sekoja Kungam, ar prieku raudzīdamies uz iemiesoto Dievu un neizsakāmi priecādamies par Viņa mācību. Kungs, Kurš redz visapslēptākās cilvēka sirds kustības, redzot svētā Matija dedzību un dvēseles šķīstību, izredzēja viņu ne tikai Savu mācekļu pulkā, bet arī apustuliskajai kalpošanai. Sākumā svētais Matijs piederēja septiņdesmit mazākajiem Apustuļiem, par kuriem Evaņģēlijā ir teikts: “Tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi Savā priekšā” (Lk 10:1). Bet pēc mūsu Kunga Jēzus Kristus nepelnītajām ciešanām, augšāmcelšanās un debesbraukšanas svētais Matijs tika pievienots divpadsmit Apustuļu pulkam. Kad Jūda atkrita, divpadsmit Apustuļu pulks bija zaudējis savu pilnību un arī tiesības saukties par divpadsmit – Jūdas vietā neviens nebija izraudzīts. Tāpēc galvenais no viņiem, svētais Pēteris, nostājies pirmo kristiešu pulka vidū, vērsās pie ticīgajiem ar vārdu par to, ka atkritušā un bojāgājušā Jūdas vietā jāizvēl kādu no tiem, kuri bija kopā ar apustuļiem visu laiku, kad ar viņiem bija Kungs Jēzus Kristus, lai Viņa izredzētais divpadsmit tuvāko Apustuļu pulks būtu vesels un nemainīgs. “Un tie izraudzīja divus, Jāzepu, sauktu Barsabu, ar pievārdu Justs, un Matiju. 24 Un, Dievu pielūguši, viņi sacīja: “Kungs, Tu visu siržu pazinējs, rādi, kuru no šiem abiem Tu esi izredzējis 25 uzņemties kalpošanu un apustuļa darbu, ko Jūda ir atstājis, lai noietu savā vietā.” 26 Tie deva viņiem meslus, un mesli krita Matijam, un viņš tika pieskaitīts vienpadsmit apustuļiem” (Apd 1:23-26), kā divpadsmitais. Kungs šo izvēli drīz apstiprināja, kad sūtīja no augšienes Svēto Garu uguns liesmu veidā: jo Svētais Gars nonāca pār Matiju, tāpat kā pār pārējiem Apustuļiem, dāvājot viņam kopā ar Kunga mācekļiem to pašu svētību.
Pēc Svētā Gara izliešanas Apustuļi meta meslus, kuri no viņiem un uz kuru zemi ies sludināt Evaņģēliju. Svētajam Matijam krita loze uz Jūdeju, kur viņš arī strādāja, apstaigādams pilsētas un ciemus un sludinādams Evaņģēliju par pestīšanas atnākšanu Jēzū Kristū visai pasaulei. Viņš sludināja Kristus Vārdu ne tikai Jūdiem, bet arī pagāniem. Tradīcija vēstī, ka svētais Matijs ar Kristus Evaņģēliju vērsās arī pie Etiopijas iedzīvotājiem un cieta šeit daudz dažādu moku: viņu vilka pa zemi, piekāva, kāra pie staba, graizīja (ēvelēja, kā kebaba gaļu?) sānus ar dzelzi un piededzināja ar uguni. Taču Kristus stiprināts, svētais Matijs turējās kā vīrs un ar prieku pārcieta šīs mocības. Ir arī ziņas, ka svētais Matijs sludinājis Evaņģēliju Maķedonijā , kur ļauni grieķi, gribēdami pārbaudīt svētā Apustuļa sludinātās mācības spēku, sagrāba viņu un piespieda izdzert indi, kura cilvēku dara aklu. Kas to izdzēra, kļuva akls. Taču svētajam Matijam Kristus vārdā izdzertā inde nenodarīja nekā ļauna un pat šīs indes piemeklētos, – viņu bija vairāk par divi simti piecdesmit cilvēkiem, – viņš darīja veselus, rokas uzliekot un Kristus Vārdu piesaucot. Sātans, nespēdams paciest tādu apsmieklu, parādījās pagāniem jaunekļa veidā un pavēlēja nogalināt Matiju, jo viņš iznīcinot dēmonu godāšanu. Kad nu viņi gribēja sagrābt svēto Apustuli, bija spiesti trīs dienas viņu meklēt un bez sekmēm. Svētais Matijs, kaut arī staigāja starp viņiem, viņiem nebija redzams. Pēc tam svētais Apustulis parādījās arī viņu meklējušajiem pagāniem un brīvprātīgi nodevās viņu rokās. To sasējuši, viņi ieslodzīja viņu cietumā. Tur viņam parādījās dēmoni, niknumā griezdami pret viņu zobus, bet nākamajā naktī varenā gaismā parādījās Kungs. Uzmundrinājis svēto Matiju un atbrīvojis viņu no važām, Viņš atvēra cietuma durvis un izlaida viņu brīvībā. Iestājās diena un Apustulis atkal nostājās tautas vidū, ar vēl lielāku bezbailību sludinot Kristus Vārdu. Kad nu daži, sirdī nocietinājušies, neticēdami viņa sludināšanai un iedegušies niknumā gribēja viņu nogalināt savām rokām, pēkšņi zeme atvērās un viņus aprija, bet atlikušie krita šausmās, pievērsās Kristum un kristījās.
Pēc tam Kristus Apustulis atkal atgriezās savā izlozētajā Jūdejā un daudzus Israēla dēlus pievērsa Kungam Jēzum Kristum, pasludinādams viņiem Dieva Vārdu un to apstiprinot ar zīmēm un brīnumiem. Ar Kristus Vārdu svētais Matijs atdeva akliem redzi, kurliem dzirdi, mirstošajiem dzīvību, atveseļoja klibos, šķīstīja spitālīgos un izdzina dēmonus. Saukdams Mozu par svēto un pamudinādams ievērot baušļus, ko Dievs viņam devis uz akmens plāksnēm, svētais Matijs tajā pašā laikā mācīja ticēt Kristum, par kuru Mozus pats iepriekš bija pasludinājis ar zīmēm un tēliem, [Matijs mācīja ticēt Kristum,] par kuru pravietoja pravieši, kuru Dievs Tēvs ir sūtījis pasaulei par pestīšanu un kurš iemiesojās no Visšķīstās un Visnevainojamās Jaunavas. Turklāt visus pravietojumus par Kristu svētais Matijs izskaidroja kā jau notikušus atnākušajā Mesijā.
Tanī laikā Anans bija jūdu augstais priesteris. Tas neieredzēja Kristu un zaimoja Viņa Vārdu, bija kristiešu vajātājs, kurš pavēlēja nomest svēto Apustuli un Dieva brāli Jēkabu no tempļa jumta un tā nogalināja viņu. Kad nu svētais Matijs, apstaigādams Galileju, sludināja Kristu, Dieva Dēlu, šejienes sinagogās, neticībā un ļaunumā aklie jūdi, liela niknuma pilni, sagrāba svēto Apustuli un atveda uz Jeruzālemi pie minētā augstā priestera Anana. Augstais priesteris, sapulcinājis sinedriju un izsaucis uz tiesu svēto Apustuli, vērsās pie sirdsapziņu zaudējušā bara ar šādiem vārdiem:
– Visa pasaule un šī sapulce zina, kādu pārmetumu ir izpelnījusies mūsu tauta, un tā nav mūsu vaina. Tā ir dažu samaitātība, kuri no mums pašiem ir izgājuši, un romiešu varasvīru neremdināmā savtība – pat spīdzināšana. Pat nepienāktos pieminēt šos herēžu jaunievedējus, kuri pievīluši tik daudzus tautas tūkstošus. Jūs paši zināt, cik daudzus no viņiem romiešu kareivji ir apkāvuši. Tā gājuši bojā pavedēji un pavestie, apkaunodami mūsu cilti. Tādi ir herēžu aizsācēji Jūda Galilietis un burvis Teuda. Ar viņu bojāeju iznīka arī viņu piemiņa. Bet visu tamlīdzīgo herētiķu vidū cēlās herētiķu herētiķis Jēzus Nācarietis. Viņš Sevi sauca par Dieva Dēlu un Dievu un daudzus pārsteidza ar Savām burvju zīmēm un brīnumiem, pievilinādams Sev sirdis un sludinot bauslības atcelšanu, par ko arī tika tiesāts pēc bauslības, kuru zaimoja. Ko nu lai saka? Vai tad mēs nezinām, ka bauslību Mozum deva Pats Dievs, ka to ievēroja patriarhi un pravieši, kuriem Dievs devis spēku darīt tādus brīnumus, kādus nevarēja Jēzus? Kurš gan nepazīst Mozu, kurš sarunājās ar Dievu kā ar cilvēku? Kurš gan nepazīst Ēliju, parautu paradīzē uguns ratos? Kurš gan nav dzirdējis, ka mirušais, uz Ēlijas kauliem nomestais Elīsa, atdzīvojās? Arī citi Dieva kalpi cik ir darījuši brīnumus, tomēr neviens no viņiem neuzdrošinājās to, ko Jēzus – piesavināties Dieva godu un iedibināt jaunu bauslību. Pravieši, Svētā Gara iedvesmoti, runāja pazemības pilni, bet Viņš ar lepnumu pauda Pats Savas fantāzijas un nonāca līdz tādam bezprātam, ka augstos priesterus un vecajus pārmetoši rāja, bet Rakstu mācītājus un farizejus sauca par liekuļiem. Vai kāds no praviešiem ir izdarījis kaut ko tamlīdzīgu? Savā augstprātībā Viņš ņēma atbilstošu galu, saņemdams algu par Saviem darbiem. Ak, kaut Viņa piemiņa būtu aizgājusi bojā kopā ar Viņu! Kaut Viņa mācību, kopā ar Viņu mirušo, neviens neceltu augšām! Sevišķi skumji ir tas, ka Dieva templis, svētā pilsēta un tēvu baušļi atrodas romiešu verdzībā, un nav neviena, kas cieš un jūt līdzi, neviena, kas atpestītu! Mūs bez vainas dzenā un tiesā, bet mēs paciešam. Mūs maldina, bet mēs, klusēdami, piekrītam. Mūs aplaupa, bet mēs neizdvešam ne skaņas. Un visskumjākais – galilieši mūs nodod romiešu rokās, bezkaunīgi mūs apsūdzot nevainīgā Jēzus nogalināšanā. Lai labāk šie nedaudzie galilieši iet bojā, nekā iet bojā šī svētā vieta un visa mūsu tauta tiek romiešu iznīcināta. No diviem ļaunumiem, ja nav iespējams izvairīties no abiem, ir jāizvēlas mazākais, paciešamākais. Arī šis, mūsu priekšā stāvošais Jēzus māceklis ir nāvi pelnījis. Bet lai viņš vispirms pats apdomā – mēs neliedzam laiku apdomāt, jo negribam viņa nāvi, bet ka viņš labotos. Un lai izvēlas vienu no diviem – sekot bauslībai, ko Dievs ir devis caur Mozu, un izglābt dzīvību, vai saukties par kristieti un mirt.
Svētais Matijs, pacēlis rokas, atbildēja:
– Vīri un brāļi! Es negribu daudz runāt par to apsūdzību, ar kuru jūs man apsūdzat. Man kristieša vārds nav noziegums, bet gods. Jo Pats Kungs runā caur pravieti, ka pēdējās dienās “Saviem kalpiem Viņš dos citu (jaunu) vārdu” (Jes 65:15).
Augstais priesteris Anans iebilda:
– Vai tad tas nav noziegums uzskatīt svēto bauslību par neko, negodāt Dievu un klausīties tukšus stāstus par burvestībām?
– Ja uzklausīsiet mani, – atbildēja svētais Matijs, – es jums paskaidrošu, ka mūsu sludinātā mācība nav tukši stāsti un burvestība, bet pati patiesība, ko bauslība jau sen ir apliecinājusi.
Kad augstais priesteris piekrita, svētais Matijs atvēra savu muti un sāka skaidrot vecderības pirmtēlus un pravietojumus par Jēzu Kristu. Kā Dievs deva apsolījumu sentēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam no viņu sēklas likt celties tādam Vīram, caur Kuru tiks svētītas visas zemes ciltis, par ko arī Dāvids runā psalma vārdos: “viņā lai svētību rod visas tautas, lai viņu laimīgas sveic visas zemes ciltis!” (Ps 72:17), kā nesadegošais krūms attēloja Kristus iemiesošanos no Visšķīstās Jaunavas (Ex 7:14), par Kuru pravietojis Jesaja: “redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls” (Jes 7:14), t.i., Dievs ar mums. To pašu Mozus skaidri ir pravietojis par Kristu, sacīdams: “Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu” (Deut 18:15). Viņš arī iepriekš norādīja uz Pestītāja nepelnītajām ciešanām, uzceldams čūsku uz koka, par ko ir runājis arī Jesaja: “viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai … un tika pieskaitīts ļaundariem” (Jes 53:7.12). Pravietis Jona, kurš neskarts izkļuva no valzivs, bija Kunga augšāmcelšanās pirmtēls.
Šie plašie vecderības grāmatu skaidrojumi, kuri runā par Jēzu Kristu, saniknoja Ananu, ka viņš neizturēja un teica svētajam Matijam:
Vai tu tā uzdrošinies pārkāpt (rīkoties pret) bauslību? Vai tu nezini Rakstu vārdus: “Kad tavā vidū celtos pravietis vai sapņotājs, kas tev ļautu redzēt zīmes un brīnumus, un šī zīme vai brīnums, uz kuru viņš aizrādījis, tiešām piepildītos, un viņš sāktu tevi skubināt: iesim un sekosim svešiem dieviem, ko tu nepazīsti, un tiem kalposim … šis pravietis vai šis sapņu sapņotājs lai tiek nonāvēts”? (Deut 13:2.3.6).
Svētais Matijs atbildēja:
– Tas, par Kuru es runāju, ir ne tikai Pravietis, bet arī praviešu Kungs. Viņš ir Dievs, Dieva Dēls, par ko liecina Viņa patiesie brīnumi. Tāpēc jau es arī ticu Viņam un ceru būt nešaubīgs Viņa vissvētā Vārda liecinieks.
– Ja tev tiks dots laiks pārdomām, vai tu atzīsi savu vainu un nožēlosi? – jautāja augstais priesteris.
– Nē [nedod Dievs], ka es atkāptos no patiesības, kuru esmu ieguvis, – atbildēja svētais Apustulis. – Es ticu no visas savas sirds un atklāti liecinu, ka Jēzus Nācarietis, kuru jūs esat atmetuši un nodevuši nāvē, ir Dieva Dēls, vienas būtības un mūžīgs ar Tēvu, bet es esmu Viņa kalps.
Tad augstais priesteris, aizbāzdams ausis un zobus griezdams, sāka kliegt:
– Viņš zaimo! Viņš zaimo! Lai uzklausa bauslību!
Tūlīt tika atvērta bauslības grāmata un nolasīta tā vieta, kur rakstīts: “Ikvienam, kas lād savu Dievu, tam jānes savs grēks. Un, kas zaimo Tā Kunga Vārdu, tam mirtin jāmirst, tas visai draudzei mestin jānomētā ar akmeņiem, vai viņš ir svešinieks vai iedzimtais; kas vien zaimo Tā Kunga Vārdu, tam būs mirt” (Lev 24:15-16).
Pēc šīs vietas nolasīšanas augstais priesteris teica Kristus Apustulim:
– Tavi vārdi liecina pret tevi. Tavas asinis nāks pār tavu galvu.
Pēc tam augstais priesteris notiesāja svēto Matiju nomētāt ar akmeņiem un Apustuli aizveda izpildīt spriedumu. Kad viņi bija atnākuši vietā, ko sauca Betlaskila, t.i., akmeņiem nomētāto nams, svētais Matijs runāja uz jūdiem, kas viņu veda:
– Liekuļi, taisnīgi par tādiem kā jūs ir teicis pravietis Dāvids: “Viņi vēršas visi kopā pret taisnā dzīvību un notiesā uz nāvi nenoziedzīgas asinis” (Ps 94:21); to pašu saka arī pravietis Ecehiēls par tādiem ļaudīm: “Jūs … nokaujat dvēseles, kurām nebija mirt” (Eceh 13:19). Pēc šiem Kristus Apustuļa vārdiem divi liecinieki, – kā to prasīja bausība, – uzlika rokas uz viņa galvas un apliecināja, ka viņš ir zaimojis Dievu, bauslību un Mozu. Viņi arī pirmie meta akmeņus uz svēto Matiju, turklāt pēdējais lūdza, ka šos pirmos divus akmeņus apglabātu kopā ar viņu kā lieciniekus viņa ciešanām par Kristu. Tad arī citi sāka mest akmeņus, nomētājot svēto Apustuli, un viņš, savas rokas pacēlis, nodeva savu garu Dievam. Bet noziedzīgie jūdi vēl bez šīm mocībām apsmēja svēto. Pēc mocekļa nāves, viņi, izpatikdami romiešiem, pēc romiešu paražas viņam nocirta galvu ar zobenu, itin kā Apustulis būtu bijis cēzara pretinieks. Tā, izcīnīdams labo cīņu, svētais Apustulis Matijs beidza savu gājumu. Bet ticīgie, paņēmuši Apustuļa miesu, ar godu to apglabāja , slavēdami mūsu Kungu Jēzu Kristu, Viņam ar Tēvu un Svēto Garu gods un slava, tagad un vienmēr, un mūžu mūžos. Āmen.
Sv. Dimitrijs Rostovskis