Teofāns Vientuļnieks par Mt 12:43-45

 Katrā cilvēkā, kurš dzīvo grēkā bez nožēlas, dzīvo dēmons, kā [savā] mājā, un visu izrīko. Kad no Dieva žēlastības šāds grēcinieks nonāk satriektībā par saviem grēkiem, nožēlo un pārstāj grēkot, dēmons no viņa tiek padzīts. Sākumā viņš grēku nožēlotāju netraucē, jo pirmajā laikā viņā ir liela dedzība, kura svilina dēmonus kā uguns un atsit viņus kā bulta. Bet vēlāk, kad dedzība sāk atdzist, arī dēmons piestājas no tālienes ar saviem priekšlikumiem, iesviež atmiņas par bijušajiem priekiem un izaicina uz tiem. Bet uzmanies, nožēlotāj – labvēlība ātri kļūs par vēlmi; ja arī šeit viņš neatjēgsies un neatgriezīsies iepriekšējā atturības stāvoklī, kritiens (sabrukums) nav tālu. No vēlmes rodas nosliece grēkot un apņemšanās [to darīt]: iekšējais grēks ir gatavs, ārējais gaida tikai izdevību. Tiklīdz tā radīsies, grēks būs izdarīts. Šinī vietā dēmons ienāk atkal un sāk dzīt cilvēku no grēka uz grēku vēl ātrāk nekā iepriekš. To Kungs ir attēlojis līdzībā par dēmona otrreizējo atgriešanos izmēztā, izslaucītā namā.

Mt 12:43-45 Bet, kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tad tas pārstaigā izkaltušas vietas, meklē dusu un to neatrod. Tad tas saka: es atgriezīšos savā namā, no kurienes es izgāju. Un, kad viņš nāk, tad viņš to atrod tukšu, izmēztu un uzpostu. Tad tas noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi ieiet tur un dzīvo; un pēc tam ar tādu cilvēku top sliktāk, nekā papriekšu bija. Tāpat arī notiks šai ļaunajai ciltij.