Arhibīskapa Lieldienu vēstījums

Arhibīskapa vēstījums 2009. gada Lieldienās
Kristus ir augšāmcēlies! Šie vārdi nav vienkārši tradicionāls Lieldienu sveiciens, bet liecība, ka Dievam ir padomā izeja pat no visbezcerīgākās situācijas. Jēzus piedzīvoja tādus pāridarījumus un vilšanās, kādas vien pasaulē var iedomāties. Kristus kaunpilnā nāve sagrāva Viņa mācekļu plānus, cerības, visus priekšstatus par dzīvi. Tik liels bija mācekļu strupceļš, ka viņi, neattapa neko citu kā paslēpties un aizslēgt durvis. Viņiem nebija ne jausmas, kas notiks tālāk un kā viss beigsies.

Taču Dievs zināja, kas notiks. Kristus piecēlās no kapa Lieldienu rītā. Viņš ieradās pie mācekļiem caur aizslēgtajām durvīm un atvēra viņiem jaunu ceļu. Vara, kas bija situsi krustā Jēzu, varēja apcietināt un nonāvēt arī viņus, bet ne apturēt. Tiem nebija baiļu, jo pēc Kristus uzvaras pār nāvi vairs nebija nekādas pazudināšanas. Kas pasaulē dzīvo ar Kristu un top Jēzum līdzīgi nāvē, ir kopā ar Viņu arī augšāmcelšanās godībā uz mūžīgo dzīvi.
Šodien pasaule jūtas nonākusi strupceļā. Kad tika proklamēta Latvijas republika, tauta svinēja brīvību un saimniecisku uzplaukumu. Savs stūrītis zemes, ziedošs kapitālisms un pielūgts tautas vadonis solīja gaišu, priecīgu nākotni. Taču viss bija tik trausls. Lielvaru sazvērestība iznīcināja gan šo sapni, gan pašu Latvijas valsti. Piecdesmit gadus tika slavinātas citas vērtības. Daudzi jau sāka tām ticēt. Taču arī tās sabruka vienā straujā mirklī, kā zemestrīcē brūk aplami celta ēka. Mēs ar sajūsmu ķērāmies atkal pie brīvā tirgus un politiskās demokrātijas pils celšanas, pildot to ar pasaulīgām, liberālām vērtībām, taču nepagāja ne 20 gadi, kad mērķi, ko kārojām sasniegt, ir atkal sabrukuši un daudzi, kam ar cerībām uzticējāmies, ir pievīluši. Vai pieredze mums vēl vispār ļauj kaut kam ticēt, uz kaut ko paļauties?
Apustulis Jānis raksta: „ Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.”[1] Mums ir vairākkārt nācies piedzīvot, kā iznīkst pasaules progresā balstītās cerības. Augšāmceltais Kristus turpretī saka: “Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt; tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību tu esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu.”[2]
Šajā raižu pilnajā laikā mums vajadzētu daudz dziļāk pievērsties attiecībām ar Kristu. Cilvēka sirds ir tur, kur ir viņa lielākais dārgums. Ja mūsu sirds ir pie Kristus, tad neviens nespēj atņemt mums dzīvi un cerības. Mēs drīkstam ar pateicību pieņemt jebkuras materiālās vērtības vai karjeras iespējas, ko vien var sasniegt taisnīgā ceļā, bet ar paļāvību atstāt Dieva ziņā, kas mums pieder un kas mēs esam. Viņš savējos neatstāj kaunā, un dzīve ar Kristu spēj dot tik daudz, ka viss cits būs otršķirīgs.
Daudz ir runāts par indivīda brīvībām un tiesībām, bet šai laikā mums par jaunu jāatklāj kopienas spēks, jāpiedzīvo draudzes vērtība. Ievērosim, ka Kristus pēc augšāmcelšanās neparādījās visai cilvēcei, bet tikai dažiem. Cilvēkiem bija jāsaņem Lieldienu vēsts citam no cita. Tāda ir mūsu augšāmceltā Kunga griba, lai Viņa augšāmcelšanos mēs ieraudzītu viens otrā. Mums jāpalūkojas apkārt, lai redzētu, kā dzīvo mūsu tuvākais. Varbūt kādam vajadzīgs atbalsts un palīdzība un tieši mēs varam to sniegt. Bieži tā pat nebūs mantiska palīdzība vai nabagu dāvana, bet iedrošinājums, uzmundrinājums, palīdzīga roka un drauga plecs. Tāda ir Kristus griba, lai kļūstam par Viņa augšāmcelšanās lieciniekiem. Ja nepieciešams, tad arī vārdos, bet Viņa augstākais bauslis ir: „Mīli Dievu no visas sirds, dvēseles prāta un spēka, un savu tuvāko kā sevi pašu“.[3] Kristus ir augšāmcēlies! Priekš mums visiem cietis, miris un augšāmcēlies!

Sirsnībā Jūsu –
+ Jānis
Rīgas Arhibīskaps.

[1] 1.Jāņa 2:17
[2] Atkl.3:8
[3] Lk 10:27