Krustpils luterāņu draudzes diena svin pilngadību

Krustpils luterāņu draudzes diena svin pilngadību

Svētdien, 2.augustā, Krustpils evaņģēliski luteriskās draudzes diena notika jau 18. gadu pēc kārtas. Par cilvēku saka, ka pilngadība ir vecums, no kura viņš ir pilntiesīgs pilsonis. Draudzei šī tradīcija ir kļuvusi par nozīmīgu garīgu vērtību, kas to vieno, stiprina un iepriecina ticībā Visaugstākajam un kalpošanā līdzcilvēkiem. Šoreiz pasākuma programma bija plaša, bagāta un ilga visu dienu. Aktivitātes notika gan dievnamā, gan baznīcas dārzā. Svētki iesākās ar dievkalpojumu, ko vadīja Daugavpils diecēzes bīskaps Einārs Alpe un Krustpils draudzes mācītājs Ēvalds Bērziņš, un noslēdzās vakarā – sadraudzībā pie ugunskura. Dievnamā bija apskatāma Dainas Eglītes gatavotā foto izstāde par Krustpils baznīcas senatni.
Pilngadība cilvēkam nereti saistās ar iesvētībām. Šoreiz svētku dievkalpojumā notika jaunās draudzes

padomes amatā iesvētīšana. „Ja skaisti notikumi norit vienā draudzē, tad par to jāpriecājas visai diecēzei. Un par to priecājas arī Dievs,” sacīja E. Alpe. Viņš svētrunai bija izvēlējies pazīstamo, bet uzrunājošo Jēzus līdzību par farizeju un muitnieku. (Lūkas evaņģēlijs 18. nodaļa 9.-14. pants). Tajā bīskaps uzsvēra trīs galvenos jautājumus. Kāpēc cilvēki straumēm neplūst uz baznīcu? Kad mēs katrs pirmo reizi ienācām dievnamā un kā tajā jutāmies? Kādi mēs aizejam no dievkalpojuma mājās? Pārdomās tika iezīmētas interesantas un smalkas nianses. Pirmā. Kā un cik ātri cilvēks – ar pārliecību par to, ko dara, un savu viedokli par konkrētām lietām – var kļūt par paštaisnu cilvēku, kurš domā, ka ir vissvarīgākais draudzē? Tad viņš fokusējas tikai uz sevi vien un nav labāks par līdzībā minēto farizeju. Otra. Kā un vai vispār mēs ar savu dzīvi un darbiem atbildam uz saņemto Dieva žēlastību? „Mēs neko lielāku Dieva priekšā nevaram pasacīt, kā to, ko teica muitnieks. „Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!” Šo žēlastību saņēmuši, mēs gribam Tam Kungam atbildēt ar kalpošanu. Un vissvarīgākais mūsu dzīvē sākas no altāra.” Kā vienmēr bīskapa uzruna bija miera un dievišķas gaismas caurstrāvota. Sešpadsmit draudzes locekļi ir izvēlējušies Dievam kalpot draudzes padomē un trīs revīzijas komisijā. Psalmā ir teikts, ka „viena diena Tā Kunga namā ir labāka kā tūkstoš citas bezdievīgos pagalmos”. Ar vārdiem –„Tā Kunga žēlastība un svētība lai pavada tevi kalpošanā!”– bīskaps iesvētīja amatā katru draudzes padomes locekli un aicināja lietot tās dāvanām, ar kurām katru Dievs ir apveltījis.
Pilngadīgi cilvēki drīkst veidot savu ģimeni. Vai draudze arī var būt kā ģimene? Uz šo jautājumu katrs klausītājs varēja rast atbildi Pasaules misijas organizācijas „Luterāņu stunda” Latvijas filiāles darbinieka Ērika Babra lekcijā „Draudze kā ģimene”. Priekšlasījumam bija divas daļas: komunikācija un tuvākā mīlestība, kas mijās ar praktiskiem uzdevumiem un vairāku simbolisku multiplikācijas īsfilmu skatīšanos. Lekcijas mērķis – mācīt ļaudis atraisīties, sarunāties vienam ar otru, kaut arī šo cilvēku redz pirmo reizi, un padomāt par robežu, kur no jaukšanās otra darīšanās sākas vienaldzība. Tika veidots arī kopējais vidējā draudzes locekļa tēls, ar tām pozitīvajām un negatīvajām iezīmēm, kādas atbilst latviešu mentalitātes cilvēkam. Lektors kopsavilkumā sacīja: „Ienākšana draudzē ir kā ienākšana svešā ģimenē. Ja kāds padod roku, tad ienācējs te var iesakņoties. Parasti mēs cilvēku atvedam līdz baznīcas durvīm un atstājam savā vaļā. Blakus ir vajadzīgs savējais, lai ienācējs svešajā kompānijā justos drošāk. Kādi esam mēs katrs, no tā ir atkarīgs tas, kāda ir draudze kopumā. Svarīgi ir izmantot ikviena draudzes locekļa gara dāvanas. Ja sadala pienākumus un rūpes, tad draudze ir kā ģimene. Viņš izteica aicinājumu ar apustuļa Pāvila vēstules romiešiem 15. nodaļas 7.panta vārdiem: „Pieņemiet cits citu kā Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu!””
Apzinīgi pilngadīgie cilvēki prot lietot savu talantu, lai iepriecinātu un garīgi stiprinātu savus līdzcilvēkus. To šajā draudzes dienā darīja divi dziedātāji – senioru koris „Atvasara” diriģentes Skaidrīte Pugačas vadībā un mūziķe Santa Kasparsone. Koris „Atvasara”, kā Pasaules koru olimpiādes čempions, bija sagatavojis garīgās mūzikas programmu. Samērā grūtās un niansēm bagātās M.Lasmaņa, R.Paula, J.Lūsēna, Ē.Ešenvalda, H. Līberga un citu komponistu dziesmas koris izpildīja dramatiski, atklājot katra sacerējuma raksturu. Klausītāji vairāku dziesmu laikā piecēlās kājās. Solo dziedāja Gaida Vilcāne, pavadījumu spēlēja Antra Korņejeva. Ja koris klausītājus tuvināja mūzikas dižgaru uzrakstītajam, tad dziedātājas un komponistes Santas Kasparsones priekšnesums parādīja, ka viss ģeniālais var būt ļoti vienkāršs. Viegla un melodiska mūzika, sirsnīgi, tradicionāli vārdi, bet tajos tāds emociju un dvēseles vibrāciju dziļums! Piedošana, mīlestība, sāpes, asaras – viss, kas notiek mūsos… „Dziesmas man rodas rudens vakaros un arī tad, kad ārā viss ir balts. Ja tās jūs aizkustina, ka gribas dziedāt līdzi vai nobirdināt pa asarai, tad tas liecina, ka dvēsele ir dzīva, un ar mums viss ir kārtībā,” sacīja S.Kasparsone. Nav brīnumlīdzekļu, kas atrodas kaut kur ārpusē, tie ir katrā no mums. Kāds gudrais ir teicis: „Jo košāki būsiet no iekšpuses, jo košāka būs pasaule, kurā dzīvojam.” Kā vēlējumu un aicinājumu draudzes dienas tradīcijai noturēties un pilnveidoties gribas citēt Santas vārdus: „Mēs mīlēsim kā saule debesīs. Mēs mīlēsim kā jūra savu krastu. Mēs mīlēsim kā māte savu bērnu, kā Dievs mums licis mīlēt vienam otru.”

Ligita Ābolniece