Klusajā trešdienā – Jūdas skūpsts

Jūdas skūpsts

Klusās trešdienas evaņģēlijs stāsta par Jūdas nodevību. Viens no Jēzus mācekļiem nodeva savu mācītāju par trīsdesmit sudraba gabaliem (Mt 26:14-25).
Surožas metropolīts Antonijs 1977. gada pavasarī sacīja sprediķi Klusajā trešdienā. Sprediķī izskanēja šāds stāsts. “Kādam askētam reiz jautāja, kā viņš var dzīvot ar tik lielu prieku sirdī, ar tādu cerību, zinādams, ka ir grēcinieks. Un viņš atbildēja: Kad es nostāšos Dieva priekšā, Viņš man jautās: Vai tu prati Mani mīlēt ar visu savu sirdi, ar visu savu prātu, ar visu savu spēku, ar visu dzīvi?.. Un es atbildēšu: Nē, Kungs!.. Un Viņš man jautās: Bet vai tu mācījies to, kas tevi varēja izglābt, vai lasīji manu Vārdu, vai klausīji svēto pamācībām? Un es Viņam atbildēšu: Nē, Kungs!.. Un tad Viņš man jautās: Bet vai tu vismaz centies nodzīvot cik-necik godājamu dzīvi, attaisnot savu cilvēka vārdu?.. Un es atbildēšu: Nē, Kungs!.. Un tad Kungs žēlsirdīgi paskatīsies manā bēdīgajā sejā, ieskatīsies manas sirds satriektībā un teiks: vienā lietā tu esi bijs labs – tu paliki patiess līdz galam: ieej Manā namā!..”
Domāsim šodien par Jūdu. Domāsim par sevi. Mēs necik neesam labāki par viņu. Mēs tik daudz esam nodevuši Kungu. Būsim šodien vismaz patiesi, patiesi līdz galam. Vai tad, ka mēs dzīvojam siltumā un ērtumā, kad uz ielām ir ļaudis, kuriem nav ko ēst, kuriem ir bezgala slikti, vai tā nav nodevība? Un ne par trīsdesmit sudraba gabaliem. Izjutīsim žēlumu pret Jūdu, ja ne maigumu un mīlestību. Iejutīsimies šī nabaga, niecīgā cilvēka traģēdijā. Sapratīsim, cik zemu mēs esam krituši. Ne pasaules priekšā, nē. Mēs taču esam aicināti tuvāko mācekļu vidū un pasaule mums vairs nav mēraukla. Viņa priekšā mēs esam krituši, esam Viņa necienīgi, bet Viņš vienalga mūs mīl un neatstāj cerību mūs izglābt. Kā Viņš gribēja izglābt Jūdu! Jā, tieši tā daži mūsdienu teologi interpretē Jūdam doto kumosu. Arī mums šis kumoss tiek dots kā mīlestības sauciens, visu gatavs piedot, tikai apdomāsim, kamēr vēl ir laiks…