2. Adventa svētdienā

2. Adventa svētdienas evaņģēlija lasījums (Mt 11:2-10) mums daudz runā par gudrību. Gudrību tai nozīmē, kādā to saprot Jēzus. Arī mūsdienās bieži tiek uzdots jautājums Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt? Vai tu esi tas, kas dos man/mums dzīves piepildījumu, jeb man/mums citu gaidīt? Kas būs mūsu uzticības persona, pirmais cilvēks, pie kā mēs griezīsimies pēc padoma vai citas palīdzības? Vai Tu, Jēzu, esi tas vai mums citu gaidīt?
Lasījums sākas ar epizodi, kas apraksta pirmajā brīdī savādu Jāņa Kristītāja neizpratni par Pestītāja kalpošanu (2-6.p.). Jautājumu taču uzdeva tieši tas cilvēks, kurš pirmais parādīja Jēzu kā Mesiju-Kristu-Svaidīto – To, kuram jānāk, ko visi gaida (Mt 3:13-17).
Tad nu apdomāsim šo jautājumu.
Pašam Jēzum tas ir iemesls rūgtiem vārdiem par cilvēcisko gudrību. Un nav runa par cilvēciskā saprāta ierobežotību. Prāta ierobežotība pati par sevi nav nekas briesmīgs. Dievs taču no paša iesākuma nebija iecerējis cilvēku visuzinošu. Kāpēc tad Jēzum sakāmi rūgti vārdi par cilvēcisko gudrību? Runa ir par to, kā un kam cilvēks izmanto savu Dieva doto saprātu. Kritušais cilvēks, izrādās, visbiežāk to izmanto, lai attaisnotos un pašapliecinātos.
Vecās Derības autori raugās uz gudrību kā uz mākslu izveidot attiecības ar Dievu un ar cilvēkiem, kā uz taisnīgas dzīves mākslu. Bet nereti gadījās, ka gudrība deģenerējās, izvirta. Gudrības tikums kļuva par netikumu, par tādām kā intelektuālām spēlēm. Piemēram, bauslis nosaka, ka sabats jātur svēts un ikdienas darbi jāpadara citās dienās. Skaitījās gudri vispirms noteikt, kas ir darbs un tad pēc šiem cilvēku noteikumiem varēja viegli izrēķināt, vai un cik kurš ir grēkojis. Ja kurš sabatā bija, piemēram, staigājis vairāk par ~kilometru (2000 olektis), viņš skaitījās sabata pārkāpējs. Ja nē, viņš skaitījās bauslības turētājs un godājams cilvēks. Tā saprātu un gudrību izmantoja, lai attaisnotos un pašapliecinātos. Gudrība kalpoja vienīgi izklaidei un šajā ziņa ne ar ko daudz neatšķīrās no bērnu spēlēm, kad tie tēlo pieaugušos. Bet Dievs deva saprātu, lai katrs cilvēks spētu izveidot labas attiecības ar Dievu un cilvēkiem… Taču vissliktākais izādījās tas, ka kritiski svarīgā brīdī šīs nopietnās intelektuālās spēles “gudriniekiem” aizsedza dzīvo Patiesību, pasaulē nākušo, aizsedza viņiem Dieva Valstību. Intelektuālās spēles nedeva tādu piepildījumu, kādu dod patiesa baušļu turēšana. Tās drīzāk radīja šaubas. Viņi nevarēja izbēgt no jautājuma Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?
Kādu Mesiju tajos laikos gaidīja ticīgie ebreji? Mesiānisku (kristīgu) teoloģisku koncepciju bija daudz, bet notika tā, ka reālais Mesija nevienā no tām neierakstījās pilnīgi. Iespējams, lai gan maz ticams, ka pat pats Jānis Kristītājs gaidīja no sevis norādītā Mesijas-Kristus kaut ko citu. Katrā ziņā Jāņa mācekļiem šis jautājums bija aktuāls.
Arī mēs diemžēl nevaram izbēgt no šī jautājuma Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt? Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēkiem savi uzskati un teorijas mēdz būt dārgākas par patiesību. Pastarajā Tiesā “teorētiķiem” klāsies grūtāk, nekā tiem, kuri vienkārši grēkoja bez kādām teorijām. Tas jau arī nav nekas pārsteidzošs: gudriniekam, kurš savu gudrību ir izmantojis par ļaunu, atbildība ir lielāka, nekā tam, kurš nepretendē ne uz kādu gudrību.
Tomēr visiem Dievs dod saprātu un gudrību. Mūsu uzdevums ir to izmantot, lai izveidotu labas attiecības ar Dievu un cilvēkiem. Šim nolūkam tad arī Dievs iedibināja savu Baznīcu ar tās dievkalpojumiem – vārdiem un sakramentiem, un kopību, lai katrs ticīgais un Dievu mīlošais varētu sacīt: Patiesi Tu, Kungs Jēzu Kristu, esi tas, kam jānāk. Tu, mūsu sirds ilgu piepildījums, nāc un nekavējies.