Par piedošanu

Nekrietnais kalps Mt. 18:23-35

Mt 18:15-35 Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. Lk. 17:3 16 Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. 5. Moz. 19:15 17 Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku. 18 Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs. Mt. 16:19; Jņ. 20:23 19 Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos. 20 Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” 21 Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” (21-22) Lk. 17:3-4 22 Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.
Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. 24 Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu.

25 Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. 26 Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. 27 Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. 28 Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! 29 Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. 30 Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. 31 Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. 32 Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. 33 Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? 34 Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. 35 Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.”
Šīsdienas lasījums ir veltīts vienai no svarīgākajām evaņģēliskajām tēmām – grēku piedošanas tēmai. Gan līdzības, gan pamācības jēga fokusējas uz vienu lietu: Dievs piedod mums mūsu grēkus vienīgi tai gadījumā, ja mēs paši esam gatavi piedot grēkus tiem, kuri grēko pret mums.
Dažreiz tāda prasība tiek vērtēta kā aicinājums uz visu pārkāpumu piedošanu. Taču, tekstu uzmanīgāk izlasot, izrādās, ka tas tā nebūt nav. Dievs arī, izrādās, piedod ne katram grēciniekam. Visu pārkāpumu piedošana taču nereti paredz, ka abižotais vienkārši piever acis uz grēku, kas darīts pret viņu vai nepievērš tam uzmanību. Reizēm kristīgajā vidē pat izskan aicinājums iemācīties ignorēt sava tuvākā grēkus, ieskaitot arī tos, kas vērsti pret mums.
Tomēr praksē tāda ignorance agrāk vai vēlāk parasti noved līdz emocionālam sprādzienam. Visi sakrājušies aizvainojumi izsprāgst ārā. No šķietamā miera nepaliek ne miņas.
Jēzus nebūt neaicina ignorēt grēku, pavisam otrādi. Viņš uzskata par nepieciešamu lietas nosaukt savos vārdos, turklāt atklāti, un, ja vajadzīgs, liecinieku klātbūtnē, bet reizēm arī publiski, baznīcas kopībā (15-17.p.). Protams, tāda izskaidrošanās var novest ne tikai pie salabšanas, bet arī pie saraušanās. Taču jebkurā gadījumā attiecībās starp ļaudīm punkti uz i izrādīsies salikti. Un tikai tad būs iespējama piedošana un attiecību atjaunošana. Tas nav nejauši, ka Kristus šeit piemin Baznīcas kopību (19-20.p.): tā nav iespējama, kamēr attiecības nav atjaunotas. Bet tās nevar atjaunot, pieverot acis uz grēku vai to ignorējot; Baznīca ir tikai tad, kad grēkojušais nožēlo un cietušais piedod. Un par to nevajag brīnīties: šeit taču ir runa par garīgo dzīvi. Tās priekšplānā ir attiecības – kā starp ļaudīm, tā arī atsevišķu cilvēku attiecības ar Dievu. Neievērot grēku, izlikties, ka starp brāļiem nekas nav noticis, nozīmētu no paša sākuma veidot šīs attiecības uz meliem. Tā būtu nopietna garīga kļūda.
Bet ne mazāka kļūda būtu absolutizēt grēku, attiekties pret to kā pret kaut ko tādu, kas no šī brīža uz visiem laikiem ir padarījis neiespējamas normālas attiecības starp brāļiem. Protams, ka nepārveidotajā pasaulē apzināti un mērķtiecīgi izdarīta grēka sekas patiešām skaitās neatgriezeniskas. Bet mēs taču dzīvojam ne vairs pagājušajos laikos. Mēs dzīvojam jau 21.gadsimtā – atnākošās Dieva Valstības laikos. Tagad grēkam, pat apzināti izdarītam, nevar būt neatgriezenisku seku, ja grēcinieks patiesi nožēlo to, ko izdarījis. Un, ja mēs dzīvojam Dieva Valstībā, tad pratīsim saskatīt cilvēku aiz viņa grēka. Tas nozīmē, ka pratīsim arī viņam piedot. Ja tomēr ne, tad tā cilvēka reiz pret mums izdarītais grēks sagraus mūsu un viņa attiecības uz visiem laikiem. Tas sagraus arī mūsu pašu grēku piedošanu. Ar savu grēku piedošanu mēs taču varam rēķināties tikai Dieva Valstībā. Tā nu Dievs pieprasa mums piedot grēkus līdzcilvēkiem ne tamdēļ, ka bez tā mēs nebūsim pietiekam labi priekš Viņa un priekš Dieva Valstības. Vienkārši neizrādot gatavību piedot līdzcilvēkam visu, gatavību sākt ar viņu attiecības no baltas lapas, mēs atsakāmies arī no Dieva Valstības, kur viss sākas taisni no baltas lapas. Tai skaitā arī priekš mums pašiem.
Tātad mums, pirmkārt, ir vajadzīga drosme un uzņēmība nepievērt acis un neignorēt grēku, bet to nosaukt savā vārdā. Otrkārt, mums ir vajadzīga drosme un uzņēmība sākt attiecības no baltas lapas ar tādu, kas grēko pret mums.