Atanāzija ticības apliecība

Atanāzija ticības apliecība* tiek lietota dievkalpojumā Sv. Trīsvienības dienā, svētdienā pēc Vasarsvētkiem.

Katram, kurš vēlas tapt svētlaimīgs, vispirms ir jābūt pareizai, kristīgai ti­cībai. Tas, kurš to neuzskata par vajadzīgu, bez šaubām, nolemj sevi mū­žīgai pazudināšanai. Pareiza kopīga kristīgā ticība ir šī:

Mēs godājam vienu vienīgo Dievu trīsvienībā un trīsvienību vienā vienīgā dievībā, nesajaucot personas un neizmainot dievišķā pamata būtību.

Jo viena ir Tēva, otra — Dēla un trešā — Svētā Gara persona, bet Tēva, Dēla un Svētā Gara dievišķā Būtne ir viena vienīga: līdzvērtīga godā un mūžīgā majestātē.

Tāds, kāds ir Tēvs, ir Dēls un arī Svētais Gars: neradīts ir Tēvs, neradīts — Dēls un neradīts — Svētais Gars. Bezgalīgs ir Tēvs, bezgalīgs — Dēls un bezgalīgs — Svētais Gars. Mūžīgs ir Tēvs, mūžīgs — Dēls un mūžīgs — Svētais Gars. Tomēr nav trīs mūžīgu, bet tikai viens mūžīgs. Tāpat nav trīs neradītu un trīs bezgalīgu, bet tikai viens neradīts un viens bezgalīgs.

Tā arī visvarens ir Tēvs, visvarens — Dēls un visvarens — Svētais Gars. Tomēr nav trīs visvarenu, bet tikai viens visvarenais.

Tā Tēvs ir Dievs, Dēls ir Dievs, Svētais Gars ir Dievs. Tomēr nav trīs Dievu, bet viens vienīgs Dievs.

Tā Tēvs ir Kungs, Dēls ir Kungs un Svētais Gars ir Kungs. Tomēr nav trīs Kungu, bet viens vienīgs Kungs.

Tāpat kā kristīgā patiesība pieprasa mums atzīt katru personu atsevišķi par Dievu un Kungu, tā arī kopīgā kristīgā ticība aizliedz mums runāt par trim Dieviem vai Kungiem.

Tēvu nav neviens darinājis, nedz radījis, nedz dzemdējis. Vienīgi Dēls ir no Tēva, ne darināts, ne radīts, bet piedzimis. Svētais Gars ir no Tēva un no Dēla, ne darināts, ne radīts, ne piedzimis, bet no tiem izejošs.

Tātad ir viens vienīgs Tēvs, nevis trīs Tēvu, viens vienīgs Dēls, ne trīs Dēlu, viens vienīgs Svētais Gars, ne trīs Svēto Garu. Un šajā trīsvienībā neviens nav ne pirmais, ne pēdējais, neviens nav par otru ne lielāks, ne ma­zāks, bet visas trīs personas savā starpā ir tikpat mūžīgas un tikpat vienlī­dzīgas. Katrā gadījumā, kā jau iepriekš sacīts, mums ir jākalpo trīsvienībai vienībā un vienībai trīsvienībā.

Tam, kurš vēlas kļūt svētlaimīgs, ir jādomā par trīsvienību tieši tā.

Bet, lai iegūtu mūžīgo svētlaimību, noteikti ir nepieciešama arī stingra ti­cība mūsu Kunga Jēzus Kristus iemiesošanai. Pareiza ticība ir tā, ka mēs ticam un apliecinām, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ir reizē Dievs un arī cilvēks. Viņš ir Dievs, piedzimis no Tēva pirms laiku iesā­kuma, un noteiktā laikā tapis par cilvēku no mātes miesām, pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks, kuram ir saprātīga dvēsele un cilvēciska miesa, no die­višķības puses līdzīgs Tēvam, bet no cilvēciskās puses — zemāks par Tēvu.

Kaut arī Viņš ir kā Dievs, tā cilvēks, tomēr nekādā gadījumā nav divu Kristu, bet tikai viens vienīgs. Viņš nav viens vienīgs tādēļ, ka dievišķība būtu pārvērtusies par cilvēciskumu, bet gan tādēļ, ka Dievs ir pieņēmis cil­vēka izskatu. Viņš caurcaurēm ir viens vienīgs; nevis tādēļ, ka abas būtības būtu sajauktas viena ar otru, bet gan tādēļ, ka tās veido vienu veselumu, vienu personu.

Jo tāpat kā saprātīga dvēsele un miesa veido veselu cilvēku, tāpat arī Dievs un cilvēks ir viens vienīgs Kristus, kurš cieta mūsu grēku dēļ, nokāpa ellē, uzcēlās no mirušajiem, uzkāpa debesīs, sēž pie Tēva labās rokas un no tu­rienes atnāks tiesāt dzīvos un mirušos. Viņa atnākšanas dienā visiem cilvē­kiem būs miesīgi jāuzceļas no mirušajiem un jāatbild par saviem darbiem: tie, kas darījuši labu, iemantos mūžīgo dzīvību, bet tie, kas darījuši ļaunu, — mūžīgo pazudināšanu.

Tā ir pareiza, vispārēja kristīga ticība. Kas nopietni un neliekuļodams tai netic, nevar tikt glābts.

Āmen.