Arhibīskaps par abortiem

Mums piedzima vesels, skaists un priecīgs bērns, kam devām vārdu Elizabete, tulkojumā “mans Dievs ir apsolījis”. Vēl tagad reizēm paskatāmies uz viņu nodrebot – mēs taču varējām viņu abortēt! Pēc mūsu lēmuma viņai varēja noraut rokas, kājas un galvu, un utilizēt viņu pašu kā atkritumu. Starp mūsu bērnu un aborta rīkiem stāvēja tikai skaudrā Dieva realitāte.

Kopš tā laika abortu tēma mani interesē ne tikai principā, bet arī personīgi. Ar lielu interesi izlasīju Veselības ministrijas parlamentārās sekretāres Lienes Cipules Viedokli diskusijai par abortu, ko saīsināti pārpublicēja “Diena”. Nolēmu izteikt arī savas pārdomas.

Paldies Cipules kundzei, ka viņa apkopo argumentus, kas diskusijā  izskan no daudzām pusēm. Esmu pilnīgi vienisprātis ar autori un viņas domubiedriem, ka galvenajam darbam abortu novēršanā jābūt “pilnvērtīgai veselības izglītībai, pieejai kontracepcijai un sociālajiem atbalsta mehānismiem.” Tas ir tik saprotami, ka neprasa komentārus. Tādēļ savās pārdomās pievērsīšos tam, kas netika pateikts un tam, kam atļaujos ar cieņu nepiekrist. Ja arī tas brīžiem izskanēs kā polemika, tad ne ar L.Cipules kundzi personīgi, bet ar tipiskiem, bieži dzirdamiem viedokļiem, kas dažviet izskan arī viņas rakstā.

Kā viedokli es autores teikto būtu bez komentāriem pieņēmis zināšanai, ja ne pēdējie divi teikumi, kur filozofi, politiķi un garīdznieki ir attēloti kā fantasti, kas noņemas ar iluzorām lietām, kamēr viņa kā prātīgs cilvēks rēķinās ar dzīves īstenību:

“Lai filosofi, politiķi un garīdznieki strīdas – kas pareizākais ceļš – abortu veikšanas ierobežojumi, vai nevēlamu grūtniecību iestāšanās prevencija. Es izvēlos redzēt realitāti un respektēju to.”

Tas nav sacīts par atsevišķiem sapņainiem indivīdiem. Politkai un reliģijai tiek liegta saistība ar realitāti vispār:

“Attieksme pret abortu veselības aprūpē tiek balstīta realitātē, atrauti kā no reliģijas tā politikas.”

Pārnesīsim piedāvātos principus uz biznesa jomu: “Lai filozofi, politiķi un garīdznieki strīdas, vai ir pareizi maksāt algas aploksnēs. Es kā uzņēmējs izvēlos redzēt realitāti un respektēju to. Bizness ir balstīts realitātē, atrauti kā no reliģijas, tā no politikas.” Zinu, tūlīt kāds teiks, ka nav godīgi tā salīdzināt, jo ēnu ekonomika ir kaut kas slikts, bet aborts ir… nūū … ēēē… ja godīgi… tad kaut kas labs… Vai tiešām?

Veselības aprūpes nozares pozīciju autore nesaista arī ar ētiku: “Diskusiju par ētiskām vērtībām ārstiem šoreiz jāatstāj viedo garīdznieku un politiķu ziņā.” Droši vien es pārprotu raksta nolūku, taču, vienkārši lasot tekstu, redzu, ka tajā ir piedāvāts šķirt likumdošanu no morāles.

Autore un lasītāji noteikti saprot, cik bīstami ir šķirt politiku no morāles.  Kādēļ abortu jautājumā tomēr to vajadzētu darīt? Raksts atsaucas uz realitāti, kas prasa īpašu pieeju:

“Tas, kurš pats redzējis ārstu līdz elkoņiem asinīs, glābjot kādu aborta pašdarbnieci, kas redzējis, kādas metodes sievietes pielieto, lai atbrīvotos no nevēlama bērna, sapratīs…”

Nav ko piebilst. Spēcīgi, emocionāli, grafiski. Taču nevar neaizrādīt, ka autore izvēlas redzēt vienu daļu realitātes un nerespektēt otru. Noklusētā realitāte par abortu ir šī:

Abortē bērnu, kam pukst sirds, kas var kustināt savus mazos loceklīšus un savilkt dūrītes. Viņš jūt sāpes un vairās no aborta rīkiem. Daļu no šiem bērniem iznīcina ar vakuuma metodi. Apmēram 30 reižu spēcīgāks vakuums nekā putekļusūcējā sarausta viņu ķermeņus gabalos. Citus nonāvē ar cilpveidīgu kireti, izraujot viņus no mātes klēpja pa gabaliem.

Lietojot sāls metodi, daļu augļa ūdens aizstāj ar koncentrētu sāls šķīdumu. Pēc katra norīta malka un elpas vilciena bērns raustās konvulsijās. Viņa smadzenēs sākas asiņošana. Ādas virskārta nolobās, pārējā paliek jēla un saplaisājusi. Pēc dažām stundām var atnākt mokpilnā nāve, taču, kad pēc dažām dienām mātei sākas sāpes, gadās, ka pasaulē nāk vēl dzīvs, bet jau mirstošs bērns, kas ilgi ir cietis šausmīgas mokas.

Ja grūtniecības laiks šīm vai līdzīgām metodēm ir jau par lielu, paliek iespēja izdarīt histerotomiju – kaut ko līdzīgu ķeizargriezienam, kura mērķis ir nevis glābt bērnu, bet – viņu nogalināt. Ķirurģiski atverot mātes dzemdi, no tās gandrīz vienmēr izņem dzīvu bērnu. Varbūt viņš pat raud, taču viņu pamet nāvei. Dažus bērnus apzināti nosmacē, citus noslīcina vai nogalina līdzīgā veidā. Protams, katram atsevišķi asiņu nav tik daudz, lai ārsts notašķītos līdz elkoņiem, taču Latvijā tas notiek apmēram piecdesmit reižu dienā.

Ar ko abortējamais bērns atšķiras no aborta pašdarbnieces? Viņai ir sava griba un izvēle. Bērnam tās nav. Sieviete parasti izdzīvo. Bērns vienmēr mirst barbariskā nāvē. Lūk, īstenības otra puse.

Šo realitāti parasti izvēlas neredzēt un nerespektēt. Reiz Latvijas radio klausījos diskusiju, kur viena no dalībniecēm mēģināja pastāstīt par aborta detaļām, bet viņu tūliņ skarbi apsauca, lai izbeidz runāt to, kas varētu kādu sievieti satraukt. Raidījuma sākumā gan tika nodudināta politkorektā nodeva konjunktūrai, ka visi taču saprot, ka aborts nav labi, mēs taču neviens neesam par abortu, taču mirkli vēlāk jau runāja par Anglijas „brīnišķīgo piemēru“, kur abortēt varot divreiz vecākus bērnus nekā Latvijā, un ka abortam jābūt viegli pieejamam, drošam un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Seksologs Artūrs Šulcs saka bez politkorektas dūdošanas: „Aborta procesam jānodrošina pozitīva emocionālā kvalitāte.”

Pilnīgi atbalstu autores viedokli, ka tad, ja abortu veic, tam „jābūt veiktam droši, ārstniecības iestādē un mazāk traumatiski.“  Atbalstu arī: „Cik vien iespējams, es mēģinātu sievietes atturēt no soļa veikt abortu.“ Gribētos tikai saprast, ko sevī ietver „cik vien iespējams“, ja saruna ar psihologu pirms operācijas jau atrodas aiz iespējamā robežām? Vai tur, kur vienā svaru kausā ir sievietes emocionālā labklājība un privātās dzīves neaizskaramība, bet otrā – bērna saplosīšana gabalos, bērns top svērts un par vieglu atrasts? Lai nu kā ar abortu aizliegumu, taču, aptverot brutālo, barbarisko un masveidīgo bērnu iznīcināšanu, ne ilgāks apdomāšanās laiks, ne psihologa konsultācija, ne sonogrāfijas attēlu aplūkošana vai bērna sirdspukstu paklausīšanās nešķiet pārspīlēti soļi – ja tiešām ir vēlēšanās „mēģināt atturēt, cik vien iespējams“. Vārdi taču nav gaisa tricināšana. Vārdiem ir jēga. Tādi soļi tikai palīdzētu pieņemt lēmumu, respektējot realitāti. Pat ja sieviete piedzīvo emocionālu diskomfortu – vai tas, ka gabalos tiek saplosīta trešā daļa bērnu, neizraisa nekādu diskomfortu? „Jums ir acis, bet jūs neredzat; jums ir ausis, bet jūs nedzirdat?” – reiz jautāja Jēzus.

Abortu jautājumos vislielāko svaru mēdz piešķirt tieši veselības aprūpes darbinieku viedoklim. Jāvaicā, vai tas ir pareizi, ja viņi izvēlas to veidot atrauti no politikas, reliģijas un morālā ziņā katastrofālas realitātes? Rakstā ieskanas pat tāds kā lepnums par apzināti iešaurinātu viedokli. Labi, ka vismaz filozofi, politiķi un garīdznieki cenšas ņemt vērā visus izejas datus.

Es pārāk nepaļautos, ka „sen pierādītas patiesības ir arī tās, ka abortu ierobežošana nesamazina abortu skaitu”. Jāsaprot, ka postmodernajā paradigmā, kas neatzīst, ka patiesība vispār varētu būt objektīva, ekspertu loma bieži nav rādīt patieso ainu, bet panākt kādas politiskas, ekonomiskas vai ideoloģiskas programmas īstenošanu. Kad Latvijai vajadzēja atcelt nāves sodu, lai iestātos Eiropas savienībā, eksperti klāstīja, ka sodu stingrība neietekmē noziedzības līmeni. Kad vajadzēja samazināt avāriju skaitu uz ceļiem, eksperti ieteica stingrākus sodus un vēl stingrākus sodus. Izrādījās, ka tie darbojas gan. Vieni un tie paši mediji izplatīja pretējas atziņas. Skaidrs, ka “sen pierādītās patiesības” sekmē pro-choice ideoloģijas programmu un nešaubos, ka tās ir balstītas uz nopietniem pētījumiem. Kad pie Jēkabpils gribēja celt celulozes fabriku, tika zinātniski pamatots tās neizteicamais labums Daugavas ekosistēmai. Es drīzāk aicinu ieklausīties katram sevī. Kā jums liekas? Mūsu ģimenes gadījumā morālais ierobežojums lika ļoti padomāt un papildu barjera, ko radīja ticība Dievam, bija izšķiroša. Cik labi, ka nevarējām nodarīt abortu ērti, vienkārši un bez sirdsapziņas pārmetumiem! Manuprāt jālieto “cik vien iespējams” viss, kas palīdz vecākiem apdomāties, pirms viņi liek saplosīt savu bērnu.

Arī es vēlos, lai visi bērni nāktu pasaulē gribēti un mīlēti, taču izjūtu krasu, emocionālu diskomfortu, kad par to runā kopsakarā ar „nevēlamo bērnu“  abortēšanu. Mūsu baznīcas ielu bērnu centros jūs sastapsit gan negribētus, gan maznodrošinātus bērnus un droši vien arī tādus, kas ir sisti un dezināti ar cigareti. Pavaicājiet viņiem, vai viņi grib dzīvot? Varbūt viņiem būs, ko jums atbildēt.  Labāk tomēr glābējsilītē, nekā urnā pie abortēto atliekām.

Esam tādi, kādus sevi padarām

Rēķināties vajadzētu ne tikai ar realitāti, bet arī ar to, ka paši esam tās veidotāji. Var piekrist autorei, ka ir par vēlu koncentrēties uz sievieti, kas jau ir stāvoklī. Taču viedokļu līderiem vajadzētu padomāt, kādu vēstījumu viņi sabiedrībai nes. Pozitīvu emocionālo kvalitāti abortam var piešķirt, tikai to atzīstot par morāli pozitīvu. Taču tas veido neplānotām grūtniecībām labvēlīgu vidi. Kāda skolotāja, universitātes absolvente atcerējās: „Manās aprindās visi gulēja ar visiem un, ja gadījās bērns, taisīja abortu. Arī es. Tā skaitījās normāli.“ Kāda ginekoloģe stāstīja par sešpadsmitgadīgu meiteni, kas nāca jau uz trešo abortu un gandrīz vai ar izbrīnu skaidroja: «Но доктор, я ведь на танцы хожу!» (Bet dakter, es taču eju uz dejām!) Ja esat kādreiz sabiedriskajā transportā pievērsuši uzmanību, kā jauni pieaugušie runā par savām lietām – nabadzība, slimība vai izvarošana nav bijusi ne tuvumā. Neplānotas grūtniecības gadās no nejaušas tuvības apreibuma brīdī, vai arī nāk neīstajā laikā, jo šobrīd ir citi plāni. Aborts ir laimīgais līdzeklis, kas ļauj tāpat vien braši soļot tālāk.

Par to runāt izvairās, vienmēr argumentējot ar izvarošanu, veselību vai trūcīgiem apstākļiem. Atceros, ka manas ģimenes materiālais stāvoklis toreiz bija grūts, dzīves apstākļi primitīvi, no daudz kā nācās atteikties, tomēr pietika, lai uzaudzinātu bērnu, kas būs prieks un atbalsts vecumā. Neuztiepju savu pieredzi par mērauklu visiem, taču pieļauju, ka daudzos gadījumos būtu līdzīgi, ja vien vecāki sadūšotos laist savu bērnu pasaulē. Viņiem būtu vieglāk neizbīties, ja vismaz no tribīnes nerunātu par abortu kā izeju no materiālajām grūtībām.

Kā galveno risinājumu uzsver pilnvērtīgu veselības izglītību, taču seksuālā izglītība bez dominējoša morālā aspekta drīzāk pie sociālām problēmām ved, nekā no tām pasargā. Izglītība, kas koncentrējas tikai uz pretapaugļošanos un slimību profilaksi, varbūt dod priekšstatu par „drošu seksu“, taču arī nostiprina pārliecību, ka sekss ir jūtu izpausme, kam nav nekā kopīga ar saistībām un atbildību, laulību pat nepieminot. Jo vairāk mūsu sabiedrība pieņems „Cosmopolitan“ vai „Sekss un lielpilsēta“ brīvības modeļus, jo Latvija veidosies par zemi, kur aborts ir pieprasīta kultūras sastāvdaļa un kuras jaunais pestītājs ir seksologs ar labo vēsti: „Atslābstiet un nodarbojieties ar seksu! Pozitīvi emocionāls aborts darīs jūs brīvus no bailēm par katru intīmāku apskāvienu!  Neplānots bērns ir sociāls sastrutojums un kā strutojošu zobu viņu vajag izraut.“[1]

Šūnu kopojums un audu piciņa?

Abortu mēdz saistīt ar sievietes tiesībām izlemt, ko darīt ar savu ķermeni.  Vai tiešām vēl nepiedzimis bērns ir tikai šūnu kopojums, kas pieder mātes ķermenim? Tas ļautu uz abortu raudzīties tikai no veselības aprūpes viedokļa. Taču nedzimušais bērns ir autonoms organisms, kurš nevis pasīvi ļauj, lai māte viņu veido, bet pats aktīvi veido sevi par homo sapiens, sekojot programmai, kas ir ielikta viņā pašā. Organismam kas sevi veido ir tā pati vērtība un cieņa, kā tam, kas sevi jau izveidojis. Ja viņa darbību varmācīgi nepārtrauks, tas izveidos spējas, īpašības un talantus, ko cilvēkā cienām un sargājam.  Viens no lielākajiem latviešu embrioloģijas speciālistiem, Dr. Jānis Priedkalns saka: „Nevienā attīstības posmā no olšūnas apaugļošanas līdz cilvēka nāvei nevar novilkt svītru un teikt – šinī pusē tas ir cilvēks, bet otrā pusē nav cilvēka.“ Abortā netiek likvidēts audzējs, bet iznīcināts cilvēks.

Mēs nevaram sev izsniegt lētu indulgenci un teikt, ka likumus pieņem 100 deputātu. Mēs esam viņus ievēlējuši un esam viņu lēmumos līdzi iesaistīti. Viņi ņem vērā sabiedrības noskaņojumu. Ne deputāti, bet nācija likumos izsaka savu attieksmi pret abortu. Šobrīd Latvijas Republikas likumi atļauj līdz noteiktam bērna vecumam neierobežoti veikt abortu jebkāda iemesla dēļ. Tas iesaista mūs morālā atbildībā par to, ka

Ja mēs tajā visā nesaskatām morālu problēmu, tad mums ar skubu vajadzētu slēgt Okupācijas muzeju, jo ne krustneši, ne fašisti ne komunisti mums nav nodarījuši neko tādu, ko mēs paši ik dienas nenodarītu saviem bērniem. Šobrīd, lai darām ko darīdami – svinam svētkus, dzeram rīta kafiju, ejam uz darbu vai staidzinām suni – mēs to darām kā tādi, kas nogalina savus bērnus.

L.Cipules rakstā abortu kritika tiek piedēvēta kristiešiem un noraidīta tādēļ, ka mūsu valstī reliģija ir šķirta no valsts. Vispirms jāprecizē, ka Latvijā no valsts ir šķirta nevis reliģija, bet baznīca. Kristīgā reliģija ir ietekmējusi ne tikai mūsu likumus, bet visu Rietumu civilizāciju. Baznīcas un valsts šķirtība nozīmē tikai to, ka tās nav strukturāli vienotas un ka Latvijā nav valsts baznīcas vai oficiālās reliģijas. Tas nenozīmē, ka cilvēki ar reliģisku pārliecību nedrīkst piedalīties likumdošanas procesā. Ieteikt viņiem to nedarīt nozīmē  ierobežot viņu konstitucionālās tiesības.

Taču tas neattiecas uz šo diskusiju. Es līdz šim brīdim neesmu lietojis nevienu reliģisku argumentu. Es nerunāju kā baznīcas pārstāvis, bet kā Latvijas pilsonis. Es apzināti atsakos piesaukt bērnu nemirstīgās dvēseles un Dieva baušļus, bet runāju tikai par vispārcilvēcisku morāli, kam vajadzētu būt vērtībai visiem cilvēkiem. Es runāju par to, ka bērniem ir jādzimst un jāuzaug nevis jātiek sarautiem gabalos vai noindētiem. Ar to vajadzētu pietikt. Ja mēs, tauta, kam Latvijā pieder suverēnā vara, liekam saviem priekšstāvjiem Saeimā ignorēt šo bērnu dzīvības – kā lai pēc tam pieprasām, lai viņi neignorētu mūsu intereses? Likumdošanu nedrīkst atraut no morāles nevienā lietā, bet abortu jautājums ar morāli ir saistīts visaugstākajā mērā. Morāle konkrētos brīžos mēdz būt neērta, taču ilgtermiņā atmaksājas.

Protams, ka dzīvē viss nenotiek pēc līneāla. Protams, ka nākas meklēt kompromisus līdzīgi Mozum, kas deva likumus par laulības šķiršanu – cilvēku sirds cietības dēļ. Tomēr nepiekrītu L.Cipules kundzei, ka, rūpējoties uz vēl nepiedzimušo bērnu dzīvības aizsardzības rēķina par sievietes netraucētu emocionālo labklājību un privātās dzīves neaizskaramību, jau būtu sasniegts optimāls kompromiss. Es gribētu aicināt gan viņu, gan likumdevējus, gan mūsu visus vēlreiz pārskatīt, ko nozīmē „darīt visu iespējamo“ , lai izglābtu pēc iespējas vairāk bērnu. Es aicinātu tam pievērsties nevis ar iešaurinātu skatu, kā to liek priekšā veselības aprūpes pārstāvji, bet nopietni ņemot vērā arī ētiskos, filozofiskos un varbūt pat reliģiskos aspektus.

Ja L.Cipules kundzes rakstā izteiksmīguma labad bija piminētas karalienes, ubadzes, kritušas mūķenes un citi tēli, tad lai noslēgumā arī man ir ļauts uz mirkli pievērsties tēlu valodai. Bērni nāk no mūžības un dodas uz mūžību, mirkli parādoties redzamajā vēsturē, lai dzīvotu mūsu vidū. Kā mēs, 21. gadsimta apgaismotā Latvijas sabiedrība viņus sagaidām? Lūk, šādi. Vai nevajadzētu kaut ko mainīt? Lai Dievs apgaismo mūsu prātus un sirdis!

---