Draudzes dienā viesojas arhibīskaps

4.augustā Krustpils luterāņu baznīcas dārzā notika tradicionālā draudzes diena, kas kopumā pulcēja ap 60 cilvēkus no Krustpils, Unguriem un Jēkabpils. Pēc svētbrīža, ko vadīja mācītājs Ēvalda Bērziņš, klātesošos uzrunāja divi lektori no galvaspilsētas: Rīgas Mežaparka draudzes mācītājs Rolands Eimanis un Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.

„Cilvēks ir garīga būtne”

„Garīga saruna ir tā, pēc kuras kļūst vieglāk dzīvot. Cilvēks ir garīga būtne,” ievadā sacīja mācītājs R.Eimanis. Viņa uzruna bija mūsdienu situācijai atbilstoša. Izsakot domas par kvantitāti un kvalitāti materiālo lietu iegādē, garīdznieks atzina, ka starp tām atrodas cilvēka galva, kurā noris izšķiršanās. „Aiz katra „kāpēc” var būt paslēpies Dievs. Aiz katra „kāpēc ne” ir paslēpies velns.” Lektors sacīja, ka galvenās bedres, kurās dzīves laikā visi pagūstam iekrist ir 3 – nauda, vara un slava. Šīs vērtības nav sliktas, bet mēs nedrīkstam tām ļaut pār sevi valdīt. Un vēl vairāk – pēc tām spriest par savas esības nozīmību.

„Koks” un „staipeknis”

Atraktīvais un publiku iesaistošais lektors, kura pasniegšanas stils būtu visuzrunājošākais skolu jaunatnei, sava priekšlasījuma galvenajā daļā pievērsās cilvēka dzīves dalījumam pēc vecuma posmiem un to saistībai ar kristīgo reliģiju. „Visa cilvēka dzīve dalās 6 daļās. Šī tēma ir tikpat veca, kā cilvēce Ik pēc septiņiem gadiem (vēlāk 7 reiz 2 un 7 reiz 3) cilvēka sirds dzīvē notiek pārslēgšanās. Tāda ir Dieva kārtība. Līdz 21 gadam cilvēks jau ir izveidojies par to, kas viņš ir un mēģina atrast savu vietu dzīvē.” Pirmajos 7 gados vissvarīgākā bērnam ir saņemtā vecāku beznosacījuma mīlestība. Otrajā posmā, no 7 līdz 14 gadiem, nozīmīgākā ir vienaudžu attieksme. Trešajā laika dalījumā no 14 līdz 21 gadam būtiskākais ir pretējā dzimuma pārstāvju viedoklis. Posmā no 21 līdz 35 gadiem dzīves centrā būtu jānostājas darbam un ģimenei, bet nākamajā laikā iedaļā no 35 līdz 56 gadiem – ciltij, bet pēdējā pensijas vecuma posmā – iztēlei, sevis piepildīšanai un spējai apzināties, kam esi vajadzīgs. Visnozīmīgākie cilvēka dzīvē ir pirmie 3 posmi, jo līdz 21 gadam viņš ir ņēmējs, bet tālāk top par devēju.

Klausoties bija jāsecina, ka ne vienmēr dzīve iekļaujas šajā „grafikā”. Bieži vien tā kā sniega pika ir izvēlusies cauri visiem posmiem un atgriezusies atpakaļ iesākumā vai vēl sliktāk – izkususi saskarsmes tveicīgajā saulē. Arī lektors norādīja, ka ir iespējami salūšanas gadījumi.

Ja ar cilvēku notiek pēc Dieva prāta, viņš kļūst līdzīgs kokam, bet, ja nē, tad viņš līdzinās staipeknim. „Staipeknis” izveidojas, ja bērns nav saņēmis vecāku mīlestību vai ticis lutināts, jo lutinot vecāki bērnu audzina sev, nevis dzīvei. „Staipeknis” visu mūžu bruņojas. „Koks” ir tāds, kāds ir. Viņš neuztraucas par to, kas notiek tam apkārt. Viņu nemaina citu attieksme. „Staipeknim” nav sava auguma, bet nav arī savu griestu. Viņš mācās visas dzīves garumā un var aptīties gan ap aizlauztu sētas mietu, gan uzrāpties līdz baznīcas tornim. „Staipeknis” nepatīk pats sev, viņš grib būt tāds, kā citi. „Koks” bauda savu esību šajā pasaulē.

Lektors, minot piemērus no savas dzīves, saistīja vecuma posmus gan ar Dieva mīlestības trīs izpausmēm, gan Trīsvienību, gan baušļiem. R.Eimanis sacīja: „Nav svarīgi vai tu zini 10 baušļus vai nē, tavā sirdī vienalga tie ir.”

„Dievs ilgojas pēc mums”

Arhibīskapa priekšlasījums bija veltīts draudzei piederošiem cilvēkiem ar vismaz nelielām priekšzināšanām. „Vispirms jāapzinās, kāda ir Dieva mīlestība uz mums un ko Viņš ir darījis mūsu labā, lai mēs tai varētu atsaukties,” teica J.Vanags. Viņš Dieva mīlestības raksturojumā izdalīja galvenās iezīmes. Tā ir darbīga. „Dievs mūs katru ir radījis par templi, kur mājot Svētajam Garam.” Līdzīgi kā cilvēks nevar sarunāties ar putniem, jo nezina viņu valodu un nav viens no viņiem arī Dievam bija grūtības izprast cilvēku. Tādēļ Viņš Jēzū Kristū no Nācaretes kļuva par vienu no mums un dzīvoja cilvēka dzīvi uz zemes. Dieva mīlestība ir kalpojoša. Jēzus cilvēkus dziedināja, pamācīja, atbrīvoja, iedrošināja. Mūsdienās šo funkciju ir uzņēmusies Baznīca. Dieva mīlestība ir glābjoša. Cilvēka dvēseles un gara eksistence turpinās arī pēc viņa fiziskās nāves. Labo darbu vairums nav slikto darbu, domu un vārdu izpircējs. To spēj vienīgi Dieva Dēla izlietās asinis pie krusta.

„Dievs ilgojas pēc mums. Viņš pat pirms pasaules radīšanas mūs ir izredzējis un mīlējis gluži kā topošā māte mīl savu vēl nedzimušo bērnu.” Dievs visus cilvēkus grib redzēt pie sevis.

 „Vai dzīvojam mīlestībā?”

Ignācijs no Lojolas ir izdalījis 3 veidus, kā cilvēki atsaucas Dieva mīlestībai. Pirmais – daudz runā, bet neko nedara. Otrais – dara viskautāko, bet ne to, ko vajadzētu. Trešais – cenšas darīt to, ko vajadzētu. Arhibīskaps retoriski jautāja mums katram: „Pie kuras grupas piederu es?” Jāatzīst, ka no katras ir pa druskai, kas mainās atkarībā no laika ritējuma un ikdienas ieliktā rāmja. Lektors runāja par mūsu atsaukšanos Dieva mīlestībai. Vārdi „man nav laika” visbiežāk apzīmē nevis šī brīža patieso situāciju, bet ir tikai aizbildināšanās. „Izvēlēties atbildēt nozīmē pieņem Kristus vērtību sistēmu.”  Velns cilvēkus pievilina vienā un tai pašā veidā, iekārdinot ar viņiem piederošo, visbiežāk tas ir kāds īpašums vai ekstravaganta lieta. Cilvēks identificē sevi ar viņam piederošo. Domājot: tas ir mans, tāpēc es esmu. Savukārt Kristus aicina cilvēkus uz pretējo. Viņaprāt svētlaimīgi ir atstumtie, vajātie, nabagie, bēdīgie, ievainotie. Normālā gadījumā mēs tādi nevēlamies būt. „Augstākā kristietības mācība ir mīlestība, kas ciešanām ierauga jēgu.” Ja cilvēks top pazemots, viņš izjūt daļu no tā, ko Jēzus izjuta savas dzīves laikā. Mīlestība nepastāv tikai priekos un pārticībā, bet arī bēdās, slimībās, grūtībās un pārbaudījumos. Mūsu atsaukšanās uz Dieva mīlestību nav tikai saldi un skaisti vārdi. „Mēs ļoti daudz runājam par mīlestību, bet vai mēs dzīvojam mīlestībā?” jautāja arhibīskaps. Varbūt tā ir tikai iemīlēšanās un rozā brilles?

Braucot mājās, vērojot apkārtni, salīdzinot redzēto ar dzirdēto, bija jāizdomājas. Sākas ražas novākšanas laiks. Tīrumi pilni graudu, dārzi – ogu un dārzeņu. Vai iemīlēšanās, kas nav nekas slikts, nelīdzinās skatījumam no attāluma uz skaistu un bagātu ainavu? Tā nav dzīvošana mīlestības teritorijā, kas prasa šo ainavu vai sējumu kopšanu jeb manu grūtu līdzdalību skaistā, labā, patiesā un ražīgā radīšanā.

Ligita Ābolniece.