Klusā otrdiena

Krusts un gods

Vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. (1Kor 1:18)

Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts. Viņa krusts bija Viņa gods. Kristus krusts nozīmēja, ka Dievs patiesi ir mīlējis pasauli, ka šai mīlestībai nav robežu, ka nav nekā, ko Dievs nedarītu cilvēku glābšanas dēļ. Tāpēc Kristus krusts bija Viņa gods.

Ko Viņš saka savā lūgšanā? Viņš ir gatavs dalīties savā godā. Viņš lūdz par apustuļiem un arī par mums: To godu, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem. (Jņ 17:22)

Kristus krusts ir Viņa gods. Mūsu gods ir mūsu krusts.
Mūsu krusts – nē, mūsu gods sekot Kristum.
Mūsu krusts – nē, mūsu gods ciest Kristus un Evaņģēlija dēļ.
Mūsu krusts – nē, mūsu gods mīlēt tuvākos vairāk par dzīvību.
Mūsu krusts – nē, mūsu gods izpildīt baušļus.

Reiz to nosauca par krusta teoloģiju.

Kristus ārēji kā cilvēks, taču bija Dievs. Kristus tika pazemots un sists krustā, taču Viņš ir pagodināts. Arī Baznīca tika vajāta, taču ieskatīsimies – tā valdīja ar Kristu. Redzamais ir laicīgs, neredzamais – mūžīgs. Tas ir kristīgās ticības paradokss, taču realitāte, kas mums dota izjust. Pazemotais Dievs, kas nes savu krustu cilvēku dēļ. Kas tas ir? Neprāts? Nē, tā ir slava un gods. Mēs sekojam Viņam, lai mums būtu daļa pie Viņa goda. Tāda ir kristīgā ticība.

Pēc lūgšanas Kristus devās pretī nodevībai, netaisnīgai tiesai un Krustam. Viņš devās pretī savam godam. Tāpat kā apustuļi, mēs bailīgi soļojam aiz Viņa – mēs vēl nezinām, kas mūs gaida. Mēs baidāmies no krusta, taču šodien lasām, ka krusts ir gods, kas mūs gaida.

Avots