Atceramies un godinām

Daudz mocekļu bij izredzētu
Tev, mana mazā tēvija…
(K. Skalbe)

​Viens no lielākajiem staļiniskā režīma noziegumiem ir masveida izsūtīšanas, kurām tika pakļauti pat mazi bērni, veci un slimi sirmgalvji. Tuvojoties 25. martam, latviešu tautas sāpju dienai, lai atceramies un godinām Pēteri Freivaldu un viņa ģimeni, kas nogāja garu ciešanu ceļu un atgriezās dzimtenē.

Diemžēl Sibīrijas aukstajā zemē uz mūžu palika trīs šai dzimtai piederīgie.
​Pētera Freivalda (1899-1991), Krustpils draudzes locekļa un ilggadēja pērmindera, ģimeni 1949. gada 25. martā izsūtīja no Krustpils pagasta Midzeņiem. Freivaldi bija ticīgi un čakli cilvēki. Ar Dieva svētību, strādīgumu un prasmi saimniekot viņi bija iekopuši lielu un labu zemnieku saimniecību. 1944. gada vasarā, tuvojoties Sarkanajai armijai un baidoties no padomju varas iestāžu represijām, Freivaldu ģimene atstāja dzimtās mājas un devās bēgļu gaitās uz Kurzemi, tomēr aizbraukt ar kuģi no Liepājas viņiem neizdevās. Atgriežoties no bēgļu gaitām, Freivaldi vairs netika savās mājās, tās bija konfiscētas. Viņi sāka dzīvot pie radinieces Edes Steprānes, kura bija palikusi viena savā lielajā saimniecībā Midzeņos.
​Uz Variešu ciema padomes telpām (Dzeņu mājās), kur bija „savākšanas punkts”, Freivaldu ģimene 25. martā tika atvesta jau no paša rīta. Pētera un viņa sievas Ženijas ģimenē bija septiņi bērni. Trīs vecākie dēli Pēteris, Jānis un Juris tolaik mācījās Variešu 4-gadīgajā skolā. Margrietai bija seši, Ilzei – četri gadi, bet dvīnīšiem Andrim un Mārim – nepilns gads. Garajā un nogurdinošajā ceļā vajadzēja doties arī 82 gadus vecajai Edei Steprānei.
​To tālo dienu aculiecinieki atceras: mazulīši bija nolikti ciema padomes un pasta kopīgajā istabā uz grīdas (citas vietas jau nebija!) un tēvs, nometies blakus viņiem uz ceļiem, lūdzis Dievu. Citi novadnieki savukārt bija redzējuši, kā Freivaldus pēc tam izveda Dzeņu pagalmā: visiem bērniem rokās sainīši, mazie dvīnīši autiņos, viens bērniņš uz rokām Freivaldam, otrs – Freivaldienei. Apsardze viņiem pavēlēja iekāpt vaļējā padomju armijas kravas mašīnā. Dzeņu Zenta paspējusi Freivaldiem atnest pudelītes ar siltu pienu, un viņi turpat mašīnā pabaroja bērniņus.​
​No Variešiem Freivaldus nogādāja Pļaviņu stacijā. No turienes ešelona Nr. 97332 restotajā lopu vagonā, kur nebija ne siltuma, ne ēdināšanas (pat ne iespēju kaut ko sasildīt no līdzpaņemtā), ne lāga guļasvietas, bet tualetes vietā bija spainis, Freivaldi, tāpat kā citi nevainīgi krustpilieši, mednieši un vīpieši, tika vesti pretim nezināmam liktenim un ciešanām. Ešelonā nebija pat pašu nepieciešamāko apstākļu, tādēļ dvīnīši ceļā saslima. Kad ešelons iebrauca dziļāk Krievijā un apstājās kādā nomaļā stacijā, izsūtītajiem izdevās tikt vienīgi pie kāda šķidras zupas spaiņa. Ešelona galapunktā Tomskas apgabala Asinā izmocītajiem cilvēkiem nācās vēl nedēļas divas gaidīt ledus iziešanu Čulimā. Mazais Andris Freivalds aizgāja 11. aprīlī, bet 25. aprīlī mūža miegā aizmiga sirmā Ede Staprāne, viņi tika apbedīti Asinā. Andra brālītis Māris bija mazliet stiprāks un sīkstāks. Viņš vēl izturēja tālāko ceļu uz nometinājuma vietu, tomēr 1. maijā nodzisa arī viņa dzīvības liesmiņa.
​Freivaldu ģimenei bija lielas sāpes, ciešanas un zaudējumi, taču dzīve turpinājās arī izsūtījumā. 1950. gadā pasaulē ieradās Pētera un Ženijas Anniņa.
​1956. gada 15. aprīlī Pētera Freivalda ģimene tika atbrīvota no specnometinājuma un pēc tam atgriezās Latvijā. Pēc pārbraukšanas dzimtenē Pēteris Freivalds strādāja Krustpils cukurfabrikā. Izgājis Golgātas ceļu, Pēteris Freivalds saglabāja ticību un uzticību Dievam un vēl ilgus gadus bija Krustpils draudzes pērminderis.
​Pēteris Freivalds, viņa sieva Ženija un dēls Juris atdusas Smanu kapos.

2012. gada 15. martā Ruta Šenberga, sociālo zinātņu maģistre