Šodien svinam Latvijas Valsts neatkarības 93. gadadienu. Ko uzdāvināsim Latvijai dzimšanas dienā? Ko mēs varētu darīt savas valsts labā? Ko mēs varētu dot, lai mūsu mīļā Latvija kļūtu labāka, skaistāka, drošāka, cienījamāka?
15 minūtes pilsētā skanēja dievnamu zvani – iezvanīja dievkalpojumu visās pilsētas baznīcās un saaicināja kristīgos ļaudis Dievu lūgt. Vai mēs varētu tagad apņemties, sākot no šodienas, dāvināt Latvijai lūgšanu katru dienu? Vai tā nebūtu laba dāvana savai valstij?
Ieklausīsimies apustuliskajā mācībā par tādu lūgšanu. Apustulis Pāvils vēstulē Timotejam saka: Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā (1Tim 2:1-2).
Jānis Zeltamute savulaik rakstīja „Garīdznieks ir kā veselas pasaules kopīgais tēvs; tādēļ viņam pieklājas rūpēties par visiem, tāpat kā rūpējas Dievs, Kuram viņš sevi ir veltījis”. Tāpēc apustulis katram mācītājam saka: „Es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas”.
Šī mācība nosaka arī visiem kristiešiem ikdienas lūgt Dievu tādā veidā. To darot, mēs daļēji izpildīsim 4. bausli un mums sāks labāk klāties un mēs ilgāk dzīvosim savā zemē. Tātad – turiet pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā. Individuāli, ģimenē un baznīcā. Vai gan no tā mums labāk klāsies? Izmēģiniet kādu mēnesi regulāri, katru dienu, tad varēsiet spriest.
No tādas rīcības mums rodas divi labumi. Sāksim paši ar sevi. No šīs puses, tiek sagrauts ienaids pret Baznīcai nepiederošajiem, it īpaši ilgtermiņā. Neviens nevar ienīst to, par kuru aizlūdz. No otras puses – arī viņi kļūst labāki – mazākais, atliek malā savu niknumu pret mums. Tiešām, nekas tik ļoti nesekmē Kristus mācību, kā mīlestības daudzums. Padomāsim par to. Ko nozīmē priekš paviršajiem, pašlabuma meklētājiem, varmācīgajiem, negodīgajiem, zobgaļiem, smējējiem izdzirdēt, ka tie, kuri viņu dēļ cieš, raida Dievam cītīgas lūgšanas par saviem ļaundariem? Vai redziet, kādā mērā, saskaņā ar (apustuļa) vēlēšanos, kristietim jābūt pārākam par visiem? Kā ērglim augstu debesīs – pāri visām kaislībām. Vai mazs bērniņš, ko tēvs paņēmis uz rokām un dabūjis sitienu pa seju, dabū par to mazāk mīlestības, nekā iepriekš? Tāpat arī mums nemaz nav jāsamazina sava mīlestība pret tiem, kas ārpusē, kaut arī mums nāktos paciest viņu sitienus.
Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā.
Vispirms – tas nozīmē ikdienas lūgšanās. Mums jālūdz par visu pasauli, visiem cilvēkiem, par valdniekiem un par visiem, kuriem uzticēta vara, pat ja viņi paši nav dievbijīgi. Lai tā neliktos lišķība un pielabināšanās valdnieku priekšā, apustulis sākumā saka: lūdziet par visiem, tostarp par valdniekiem. Šie ir izcelti tāpēc, lai mēs ļautos pamudinājumam, ieraudzījuši, kāds labums par viņiem aizlūgt, proti, „lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā” – t.i., viņu pestīšana dod mums un visiem cilvēkiem mieru, rāmas dzīves iespēju. Dievs ir iedibinājis varu vispārējam labumam. Un vai tad tas saskanētu ar labiem ieskatiem, ka laikā, kad citi uzņemas grūti izpildāmus valstiskus amatus, militāro dienestu, drošības dienestus, vadošus amatus, liek uz spēles savu godu, arī mūsu labklājības dēļ, mēs paši par tiem pat nelūgtu? Tādā veidā aizlūgt par viņiem ir tikai taisnīgi. Taisnība to prasa. Tiešām, viņu uzvaras ir arī mūsu uzvaras un viņu zaudējumi ir arī mūsu zaudējumi. Viņi ir sava veida valnis mūsu priekšā, kuram jāsargā mūsu mieru iekšpusē. Jūs, apustulis saka, turiet lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā.
Tā būtu, pirmkārt, dārga dāvana, vērtīga, arī paliekoša un ārkārtīgi derīga dāvana, ko mēs kā kristieši varam dot savai valstij dzimšanas dienā. Veltīsim laiku un lūgsim katru dienu.
Dievs, svētī Latviju!
Leave a Reply