Arhibīskapa vēstījums 2010. gada Ziemsvētkos

“Miers lai jums un mīlestība līdz ar ticību no Dieva Tēva un Kunga Jēzus Kristus! Žēlastība ar visiem, kas mīl mūsu Kungu Jēzu Kristu Viņa neiznīcīgajā godībā!” Ar šādiem vārdiem apustulis Pāvils sveicina ticīgos Efesas pilsētā.¹ Patiešām, miers, mīlestība un žēlastība ir vārdi, kas iederas Ziemsvētkos tāpat kā domas par neiznīcīgo godību. Taču Ziemsvētki ir stāsts par to, kā Dieva Dēls debesu godību atstāja, lai nāktu pasaulē un kļūtu par vienu no mums, lai cilvēkiem būtu miers un mīlestība līdz ar ticību.

Bērnībā mani valdzināja doma, ka gaisma no Bētlemes zvaigznes vienā sekundē veic attālumu, kas ir lielāks nekā septiņas reizes apkārt zemeslodei. Lai šķērsotu visu redzamo visumu, gaismas staram vajadzētu 93 miljardus gadu, un tas jau ir iztēlei neaptverami. Taču Ziemsvētku naktī, palūkojoties zvaigznēs, mēģināsim iztēloties, ka grandiozā visuma Radītājs neskaitāmo galaktiku un zvaigznāju vidū raudzījās uz mūsu zemi, uz mums. Viņš redzēja cilvēkus viņu rosībā, pūlēs, panākumos un krīzēs. Viņš mūs redzēja ceram, priecājamies, mīlam un nīstam, ceļot un uzcelto izpostot karos. Viņa sirds iežēlojās, redzot mūs maldāmies, krītam un mirstam. Viņš nolēma pats kļūt par cilvēku un dzīvot mūsu vidū, lai izglābtu tos, ko ar tādu mīlestību bija radījis. Cik grūts ir tāds solis no nevainojamas harmonijas debesu godībā uz cilvēka zemību, nastām un nāvi! Taču Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka Dēls sacīja Tēvam – es to darīšu. Es iešu! Un notika Ziemsvētki. Jēzus piedzima Bētlemē. Visai Dieva pilnībai labpatika iemājot viņā.² Eņģeļi gavilēja, ķēniņi izbijās, gudrie noliecās, lai pielūgtu. Ko darīsim mēs? Lūgsim, lai Dievs mūs aicina un dāvina ticību, lai Kristus, kas cilvēku labad atstāja debesu godību, ņem mājvietu mūsu sirdīs. Lai viņu gaidām, lai viņa balsi dzirdam un viņam sekojam.

Taču debesu godība nebija vienīgais, ko Jēzus mūsu labad atstāja. Viņš uzauga kopā ar māti un audžutēvu. Viņam bija tuvinieki, draugi, godājams amats, laimīga dzīve savā pilsētā un ģimenē. Kādu dienu viņš to visu atstāja, lai dotos kalpošanā, kurā viņam nebija pat kur galvu nolikt. Kādēļ? Tik ļoti Dievs pasauli mīlēja, ka sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu, lai viņš mūs mācītu, dziedinātu, atbrīvotu un svētītu. Tas saviļņoja visu zemi. Ļaužu pulki klausīdamies sēdēja pie viņa kājām. Priesteri un rakstu mācītāji niknojās un turējās pretī. Cilvēki viņam sekoja pat kalnos un tuksnesī. Ko darīsim mēs? Uzņemsim savās ģimenēs, savās pilsētās un laukos Jēzu, kas mūsu dēļ atstāja ģimeni un dzimto pusi. Lai pulcējamies ap viņa vārda mācību un ļaujam viņam mūs izglābt, dziedināt un svētdarīt.

Arī ģimene nebija viss, ko Jēzus atstāja mūsu dēļ. Pašā pēdējā vakarā viņš sēdēja pie galda kopā ar vistuvākajiem no saviem mācekļiem. Nevar pat iedomāties lielāku tuvību par to. Taču savā stundā Jēzus cēlās un visu atstāja, lai viens pats dotos izpirkt pasaules grēkus. Tur viņš mūsu dēļ kļuva pārjauno Ādamu. Pirmais Ādams gulēja dziļā miegā, kad Dievs atdarīja viņa sānus un darīja viņam līgavu, Ievu. No visas radības tikai viņa vienīgā atbilda Ādamam. Taču šī līgava nespēja dāvāt bērnus Dievam. Kristus pēc piepildītas kalpošanas gulēja ar šķēpa atdarītiem sāniem, no kā izplūda asinis un ūdens. Ar kristības ūdeni un vakarēdiena asinīm Dievs darīja viņam jaunu līgavu -baznīcu. Visa pasaule, viss kosmoss nu atkal ir pie Kristus kājām, bet no visa esošā viņam atbilst tikai šī jaunā līgava – Kristus draudze. Jēzus Ziemsvētkos nāca, lai arī tevi un mani darītu par tiem, kas atbilstam Dievam. Ko mēs darīsim ar šiem Ziemsvētkiem? Tiem, kas vēl nav piepulcināti Kristus draudzei vajag ieklausīties Ziemsvētku vēstī un apņēmīgi, neatlaidīgi meklēt svēto Kristību, lai savienotos ar Kristu. Tiem, kas jau ir baznīcas kopībā, vajag vēl jo sirsnīgāk iedziļināties Jēzus vārdos, lai Viņu dziļi sirdī iepazītu, pilnīgāk iemīlētu un Viņam tuvāk sekotu.

Ziemsvētkos ir pierasts citam citu iepriecināt ar dāvanām. Cilvēki ar to it kā atdarina Dievu, kas Ziemsvētkos pasniedza pasaulei vislielāko dāvanu – bez maksas, bez nopelna ikvienam, kas tic Viņa Dēlam. Taču ievērosim, ka Dievs Ziemsvētkos dāvināja nevis lietas, bet pats sevi. Lai tā ir arī mūsu Ziemsvētku mācība – ka mācamies dāvināt sevi, savu laiku, uzmanību, iejūtību un mīlestību. Lai ar to Kristus gaisma atspīd starp cilvēkiem.

Priecīgus un svētītus Ziemsvētkus!

Sirsnībā jūsu,

+ Jānis

Rīgas arhibīskaps