Rīgas Domā pēc restaurācijas atklāts Baltijā senākais sienas gleznojums

Rīgas Domā pēc restaurācijas vakar, 7. septembrī tika atklāts viduslaiku sienas gleznojums “Svētās Marijas kronēšana”. Rīgas Doma ziemeļu hallē esošie sienu gleznojumi ir vecākie Baltijā, kas saglabājušies no 14.gadsimta sākuma.

„Šis ir unikāls notikums mūsu kultūrā”, restaurētā gleznojuma atklāšanā sacīja mākslas vēsturniece Elita Grosmane. „Šī gleznojuma atklāšana bija sensacionāla ziņa pirms 120 gadiem, un tā atjaunošana ir sensacionāla ziņa šodien. Nu varam lepoties ar vienu no krāšņākajiem viduslaiku gleznojumiem visā Austrumbaltijā”.

Gleznojumā, kas atrodas virs katedrāles ziemeļu ieejas, redzama Marijas kronēšana debesīs – Kristus liek kroni galvā Marijai pēc debesbraukšanas. „Gleznojuma centrā virs ieejas dievnamā ir Kristus”, atklāšanā sacīja Rīgas Doma dekāns Elijs Godiņš. „Viņš ir tas, kādēļ mēs šeit nākam. Bet Marija ir labs piemērs, kā mums savu dzīvi veidot un dzīvot”, sacīja mācītājs.

Kā aģentūru LETA informēja Rīgas Doma atjaunošanas vadītājs Ronalds Lūsis, gleznojumi sākotnēji ir bijuši iecerēti kā triptihs, kura kompozīciju veidoja trīs savstarpēji saistīti gleznojumi – “Marijas kronēšana” centrā, “Pasludināšana” labajā pusē un “Kristus ciltskoks” ar praviešu Daniela un Jesejas attēliem kreisajā pusē.

Tiek uzskatīts, ka šie gleznojumi ir bijuši vieni no galvenajiem gleznojumiem Rīgas Domā, jo Rīgas Doms savulaik veltīts Marijai, un arī Livonija tika dēvēta par “Svētās Marijas zemi”. Vēsturiski Rīgas Doms ir bijis Livonijas centrālā katedrāle līdz Livonijas sabrukšanai 1561.gadā. Ziemeļu halles sienu gleznojumi tika atklāti 1891.gadā halles detalizētās izpētes laikā.

Kopš sienu gleznojumu atklāšanas līdz pat 19.gadsimta rekonstrukcijas darbu nobeigumam, aptuveni 20 gadu garumā, tika veikti neskaitāmi mēģinājumi nodrošināt šo sienu gleznojumu saglabāšanu. Vēstures un senatnes pētītāju biedrības Rīgas Doma būvnodaļas sapulču protokoli atspoguļo restaurācijas domas attīstību – no uzskata, ka gleznojumi ir jānoņem no sienas un jāuzstāda muzejā, līdz atziņai, ka ir jānotīra visi veiktie pielabojumi un gleznojumi jāsaglabā nākamajām paaudzēm tā, kā tie ir atrasti, stāsta Rinalds Lūsis.

Simts gadu laikā kopš to atklāšanas gleznojumi stipri cieta apkārtējās vides iedarbībā, ko radīja atmosfēras piesārņojums, ūdens kondensācija un sals. Taču visbūtiskāk gleznojumu saglabātības stāvokli ietekmēja cilvēku nolaidība un nevērība, jo jumta seguma nomaiņas laikā lietus ūdens aizskaloja gleznojumu “Kristus ciltskoks”, savukārt velvju pārkrāsošanas laikā gleznojumos tika iedzītas naglas. 2006.gadā, sākot sienu gleznojumu izpēti, tikai retais uzskatīja, ka tos būs iespējams saglabāt.

Izpētes darbu laikā tika veikta rūpīga nesošās pamatnes analīze, identificēts apmetuma slāņu sastāvs un piesāļojums. Tika veikta krāsojumu slāņu izpēte ar plānslīpējumiem, izmantojot instrumentālās izpētes metodes. Vienlaicīgi ar tehnisko izpēti tika meklētas sienu gleznojumu analoģijas citās Eiropas valstīs. Pēc izpētes rezultātu apkopošanas tika izstrādāta vēsturiskajiem materiāliem piemērota tehnoloģija, saskaņā ar kuru tika veikta apmetuma nostiprināšana, gleznojuma attīrīšana, krāsas slāņu nostiprināšana un retuša.

Izpētes darbus veica Latvijas speciālisti, sadarbojoties ar čehu speciālistiem. Restaurācijas darbi noritēja čehu restauratora vadībā un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas metodiskās padomes uzraudzībā.

Avots: www.lelb.lv