Gavēnis kā garīga disciplīna

Sandras Ginteres un Lindas Straumes grāmatiņa “Dvēseles ceļš” ir ļoti noderīgs ceļvedis praktizējošiem kristiešiem, īt īpaši ceļa sākumā, jo tā apraksta gan iekšējās garīgās disciplīnas (Sv. Rakstu lasīšanu un studijas, gavēšanu, lūgšanu), gan ārējās (vienkāršību, vienatni, paklausību, kalpošanu).

Ieskats  mācībā par Gavēni.

…mūsdienās gavēšana, ko tik dedzīgi praktizēja agrāko laiku kristieši, ticības dzīvē visbiežāk tiek nepelnīti piemirsta.

Gavēšana ir biblisks veids, kā pazemīgā atvērtībā nolikt sevi Dieva priekšā, nožēlot grēkus in izlūgties Viņa svētību.

Gavēšana ir sava veida spogulis, kas ļauj Svētajam Garam atklāt cilvēkam viņa patieso garīgo stāvokli. Baznīctēvi vienmēr uzsvēruši, ka, ieraugot savu dziļo grēcīgumu, cilvēka sirds ir satriekta, bet šī katrreiz no jauna atklātā patiesība par sevi mudina atgriezties no grēkiem un sākt dzīvot atjaunotu dzīvi Kristū.

Mūsdienās draudzes gavēnis, lūgšanās pienesot Dievam kādu īpašu draudzes vajadzību, var būt ļoti nozīmīga visas kopienas pieredze.

Otrajā Orlē koncilā 533. gadā gavēšana tika pasludināta par obligātu katra kristieša garīgās dzīves sastāvdaļu.

Gavēšanas mērķis vienmēr ir tuvoties Dievam un iegūt dziļāku lūgšanas pieredzi.

Gavēšana vairāk nekā jebkura cita garīgā disciplīna atklāj, kas kalpina mūsu iekšējo cilvēku. Ļoti bieži tās ir tieši baudas – lietas un pieredzes, kas sniedz lielu apmierinājumu un labsajūtu. Bībelē un klasiskā kristīgā izpratnē gavēnis saistīts ar atturēšanos uz kādu noteiktu laiku no tā, kas parasti miesīgajam cilvēkam ikdienā ir nepieciešams un vienlaikus piedāvā vislielāko baudu – no ēdiena, dzēriena, dzimumattiecībām vai miega.

Kristīgā baznīca šodien nopietni runā par gavēni un gavēšanu paplašinātā nozīmē – par ,,acu gavēni,” «ausu gavēni,” vai arī «gavēšanu no televizora,” «gavēšanu no interneta spēlēm,” utt., tādējādi gavēšanas disciplīnā iekļaujot atturēšanos no tā veida miesīgajām un intelektuālajām kārēm, baudām un izpriecām, kas visvairāk paverdzina un iemidzina mūsdienu cilvēka garīgo modrību.

Gavējot kristietis vingrinās pazemībā, un tā vietā, lai apmierinātu miesas vajadzības, godina Dievu, padziļina lūgšanu praksi un ļauj Svētajam Garam pārveidot savu dzīvi.

Dusmas, rūgtums, greizsirdība, strīdīgums, bailes – viss, kas mīt cilvēkā, gavējot kļūst arvien saredzamāks. Sākumā mums varbūt liekas, ka esam dusmīgi izsalkuma sajūtas dēļ, bet pēc tam aptveram, ka jūtamies izsalkuši, jo mūsos mīt dusmu gars. Līdzīgi ir ar citiem dvēseles sārņiem. Bīskaps Asterius jau 4. gadsimtā ir sacījis, ka gavēšana nodrošina to, ka miesa nevārās kā katls un netraucē dvēselei.

Tiem, kuri vēl nav vingrinājušies gavēšanā, Lielā Gavēņa laiks varētu būt piemērota reize uzsākt šo garīgo disciplīnu.

Grāmatas priekšvārdā Dr. theol. Juris Rubenis raksta: Sandras Ginteres un Lindas Straumes grāmata “Dvēseles ceļš” ir spilgta zīme pārmaiņām, kas pēdējos gadu desmitos skar visu Kristīgo kopienu. Liekas ir izslimots laiks, kad kristietība galvenokārt tika uztverta kā ideoloģija vai sabiedriski derīgu morālu konceptu kopums.
Mēs atgriežamies pie kristīgās ticības kā brīnišķīga Piedzīvojuma, kā mistiska Ceļa, kas, mūs pārveidojot, ved pie Tēva. Kristieši ir sajutuši izsalkumu, ko nevar remdēt nekas, kas ir mazāk kā Dievs. Neskaitāmi cilvēki dažādās kristīgās konfesijās vairs nevēlas apmierināties ar tik kārdinošo iestrēgšanu pusceļā un seklumā. Viņus vada alkas pēc patiesiem dziļumiem, kas allaž bijuši klātesoši kristīgajā tradīcijā.