Sprediķis 1. Adventa svētdienā

Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa. Cah. 9,9

Par šo notikumu un tā apslēpto nozīmi Luters raksta: Aplūkojot šo Evaņģēlija notikumu, īpaši jāpievērš uzmanība iemeslam un nodomam, ar kādu evaņģēlists citē pravieša vārdus, kuros jau tik daudzus gadus iepriekš tik skaidrā veidā, tik brīnišķīgiem vārdiem ir aprakstīta Kunga Kristus miesīgā, redzamā nākšana jeb ierašanās pie Viņa Ciānas jeb Jeruzalemes tautas, kā mūsu teksts saka. Jo ar šiem vārdiem pravietis ir gribējis parādīt un paskaidrot šai tautai un visai pasaulei to, kas būs Mesija (Kristus) un kā jeb kādā izskatā Viņš nāks un sevi parādīs. Pravietis norāda īpašu, redzamu zīmi, sacīdams: “Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis .. Viņš ir nabadzīgs, Viņš jāj uz ēzeļa..”, – lai mēs droši zinātu, ka nekļūdīsimies, redzēdami apsolīto Mesiju, un ka mums nevajadzēs gaidīt kādu citu. Tā viņš atspēko trakās, maldīgās iedomas: ja jau par Kristu un Viņa ķēniņvalsti tiek rakstītas un teiktas tik izcilas un brīnišķīgas lietas, tad Viņam jāparādās vēl lielākā pasaulīgā spožumā un varenībā, kā Ķēniņam, pārspējot visus ienaidniekus.
1. Tavs ķēniņš nāk pie tevis. Tas ir kristīgās ticības pamatu pamats, kas to atšķir no pagānu un citām reliģijām – tavs ķēniņš, tavs Dievs nāk pie tevis. Nevis tu ej pie viņa vai meklē viņu.
Nupat mēs dziedājām un lūdzām Dievu: Kā būs man tevi saņemt, Ak, Kungs, pilns godības? Tu nāci grēkus atņemt, Kad grēc’nieks nopūšas. Ak, māci pats un rādi, Kā gribi godājams, Un mūsu priekšā stādi, Kā tavs gods izteicams.
Kas un kāds ir Dieva gods? Ko Dievs saka un māca par godu? Kāds viņš pats nāk, to redzēsim tālāk.
2. Viņš ir miermīlīgs. Nezinu, kāpēc šis vārds ir tā iztulkots. Gliks tulko: “Priecājies ļoti tu Ciānas meita/ un gavilē tu Jeruzālemes meita/ raugi/ tavs Ķēniņš nāk pie tevim/ Taisns/ un viņš ir viens Pestītājs/ nabags/ un jāj uz vienu ēzeli.” Viņš tātad ir nabags, nevis miermīlīgs.
Iztēlojieties kā Kristus iejāj Jeruzālemē. Tur viņš, savu mācekļu pavadīts, jāj uz ēzeļa. Tas viņam nepieder, kāds viņam to ir aizdevis. Seglu vietā kādi no mācekļiem uzklāja savas drēbes. Cilvēki kā spontāna spēlēšanās prieka pārņemts bērns, kādu apraksta mūsu tautas rakstniece Anna Brigadere savā triloģijā Anneli izspēlējam dievkalpojumu, tā šie ļaudis noklāj Kristus priekšā savas drēbes, citi cērt palmu zarus un klāj priekšā tos. Un visi ļaudis, priekšā un aizmugurē, kliedz: „Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” Tomēr evaņģēlijs nerunā lieku un neapraksta neko nenozīmīgu.
Tur viņš nāk nabadzīgs, nelaimīgs, nožēlojams, daudzuprāt slikts, vājš, mazs, niecīgs, neauglīgs, apbēdināts, slims, nomocīts, necils, pazemīgs un… jūs neticēsit – pievilcīgs. Tā tiek tulkots viens no vārdiem, kas apraksta Dieva godību, ar kādu Dievs Kristū nāk pie mums, cilvēkiem.
Vai tā mēs iedomājamies Dievu? Jēzu Kristu? Svēto Garu? Nē, savās lūgšanās mēs taču vēršamies pie kāda, kurš ir pavisam kas cits un lielā nopietnībā dēvējam viņu visaugstākajos vārdos. Bet viņš nāk pie mums viszemākajos – nabadzīgos vārdos, nelaimīgos vārdos, nožēlojamos vārdos, daudziem pat šķiet – sliktos vārdos, vājos vārdos, mazos, niecīgos vārdos, neauglīgos vārdos, bēdīgos vārdos, slimos vārdos, nomocītos vārdos, necilos, pazemīgos vārdos.
Mūsu nelaime ir tā, ka mēs vienmēr skatāmies Jēzum Kristum pāri, ilgojamies pēc neesošām lietām un nicinām esošās. Mēs visi gribam novērsties no minētajiem vārdiem, jo viņi mums nepatīk, nevis viņiem pievērsties, kā Kristus to dara. Mums nepatīk, ka mūs padara par nabagiem tiešā vai pārnestā nozīmē, mums nepatīk būt nelaimīgiem, nožēlojamiem, sliktajiem, bēdīgajiem, slimajiem, necilajiem… Nē, mēs sakām, Dievs, izglāb mani no tā visa! Mēs gribam lūgt Jabeca lūgšanu: „Kaut Tu mani svētīdams svētītu un paplašinātu manas robežas un kaut Tava roka būtu allaž ar mani, un kaut Tu mani pasargātu no nelaimes, ka man nebūtu jācieš sāpes!” (1Laiku 4,10) Bet diez vai daudzi zina, ko nozīmē Jabeca vārds, kura lūgšana mums tā patīk. Tas tulkojumā nozīmē skumjas, bēdas. Viņa māte, dodama vārdu savam dēlam, sacīja: „Es viņu esmu sāpēs dzemdējusi.” Un par Jabecu vēl ir teikts, ka viņš „bija vairāk godāts par saviem brāļiem” (1Laiku 4,9). Tā nav ne pirmā, ne pēdējā reize, kad Svētie Raksti godu saista ar negodu, proti, dievišķo godu ar cilvēcisko negodu, kuru ļaudis ienīst un no kura izvairās. Bet vai dusmodamies, ienīzdami un būdami pat agresīvi pret visu nepatīkamo, mēs savu lūgšanu zemtekstā neizsakām lūgumu arī izglābt mūs no Jēzus Kristus? Jo tieši viņš taču ir visnožēlojamākais, visnevēlamākais – visliekākais nabags Kristus, kā to pareizi izdzied Dimiters savā „dziesmā liekajiem”, lai gan mēs tam neticam. Mēs neticam, ka Kristus ir nabags, liekais, nesaprotamais, vienvārdsakot, nevēlamais.
Paradoksāli, tomēr palasot Svētos Rakstus, šķiet, ka nopietni pievēršoties tieši tam mazajam, necilajam, bēdīgajam, arī tam sliktajam, neredzētā intensitātē un spilgtumā atklājas Dieva godība. Dusmas izgaist, ļaunas domas, vārdi un rīcība izbeidzas, lai meklētu atkal nākamo izdevību mūsu skatienu pacelt pāri nabaga Kristum, kurš tomēr dara neizsakāmi bagātu to, kas viņam pievēršas, no viņa iedvesmojas un kļūst kā viņš.

“Pasaules gaišums, tu ienāci tumsā un acis tu atvēri man …
Uz zemi, ko radīji, pazemīgs nāci, par nabagu kļuvi mūsu dēļ.”

“Kā būs man tevi saņemt, Ak, Kungs, pilns godības? Tu nāci grēkus atņemt, Kad grēc’nieks nopūšas. Ak, māci pats un rādi, Kā gribi godājams, Un mūsu priekšā stādi, Kā tavs gods izteicams.”