Advents. Adventa izcelsme

Saskaņā ar pastāvošo tradīciju, Advents ir liturģiskais laiks, ar kuru sākas jaunais [rietumu] Baznīcas gads. Tas ietver sevī četras svētdienas. Pirmā Adventa svētdiena iekrīt tuvākajā svētdienā Sv. apustuļa Andreja dienai (30. novembrī), agrākais, 27. novembrī – tad Advents ilgst 28 dienas, vēlākais, 3. decembrī – tad Adventu svin tikai 21 dienu.
Adventa laikā kristieši, pirmkārt, tiek mācīti sevi sagatavot Kunga nākšanai pasaulē un mīlošā Dieva inkarnācijas gadadienai; otrkārt, tādā veidā darīt savas dvēseles cienīgas Pestītāja nākšanai Svētajā Vakarēdienā tieši pie katra kristieša; un, visbeidzot, kristieši tiek sagatavoti Kunga otrajai atnākšanai uz tiesu, nāvē un Pastarajā dienā.
Adventa tradīcijas sākums  Baznīcā nav precīzi nosakāms. Advents – sagatavošanās mūsu Kunga piedzimšanas svētkiem katrā ziņā netika ieviests pirms tiem. Par Kristus piedzimšanas svinībām nav atrodamas nekādas liecības līdz ceturtā gadsimta beigām, kad, saskaņā ar Duchesne [Christian Worship (London, 1904), 260], to svinēja visā Baznīcā 25. decembrī vai  6. janvārī. Par sagatavošanos lasām Saragosas sinondes (380.g.) dokumentos. 4. kanonā noteikts, lai no 17. decembra līdz Zvaigznes dienai (Epifānijai) Baznīcā neviena netrūktu. Mums ir divi Sv. Maksimus, Turīnas bīskapa (415-466) sprediķi ar nosaukumu “In Adventu Domini”, bet tie neatsaucas uz kādu īpašu laiku. Iespējams, ka virsrakstu pievienojis pārrakstītājs. Saglabājušies daži sprediķi, kuru autors visdrīzāk ir Sv.Cezariuss, Arles bīskaps (502-542), kuros minēta sagatavošanās Kristus piedzimšanai. Tomēr, spriežot pēc konteksta, nekāds vispārējs likums to nenosaka. Makonas sinodē (581) Gallijā devītajā kanonā noteic, ka no 11. novembra līdz Ziemsvētkiem upuris ir pienesams saskaņā ar Lieldienu gavēņa ritu pirmdien, trešdien un piektdien. Gelazija sakramentārijs (liturģijas grāmata) piemin piecu svētdienu laiku. Romas pāvests Gregors VII (1073-85)  to reducēja uz četrām svētdienām. Gregora Lielā (590-604) sprediķu krājums sākas ar svētrunu otrajai Adventa svētdienai. 650. gadā Spānijā Adventu svinēja piecas svētdienas. Vairākas sinodes pieņēma likumus par gavēņa ievērošanu šajā laikā. Daži sākās ar vienpadsmito novembri, citi – ar piecpadsmito, vēl citi – jau ar rudens ekvinokciju. Citas sinodes neatļāva laulību ceremonijas. Grieķu Baznīcā pirms 8.gs. nav nekādu dokumentu par Adventa riuāliem. Teodors Studīts (m. 826), kurš raksta par grieķu svētkiem un gavēņiem, nekādā veidā nepiemin šo laiku. Astotajā gadsimtā tas ir vērojams nevis kā liturģiski svētki, bet kā gavēņa un atturības laiks no 15. novembra līdz Ziemsvētkiem. Saskaņā ar Goaru (ap 585 – 649), tas vēlāk tika saīsināts uz septiņām dienām. Bet rusīņu koncils (1720) noteica gavēni, saskaņā ar veco stilu, no 15. novembra. Katrā ziņā šo noteikums attiecināms vismaz uz dažiem no grieķu Baznīcas. Līdzīgi arī ambroziešu un mozarābiešu ritos nav īpašas Adventa liturģijas, tikai gavēnis. Izmantota New Advent enciklopēdija