Katrai mīklai ir atminējums

Jņ 16:16-22 Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” 17 Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” 18 Tie sacīja: “Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? – Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!” …

Kamdēļ Kristus atkal atgādina viņiem par Savu aiziešanu un nāvi, kur drīzāk derētu to apslēpt? Viņšvingrina viņu dvēseli un dara to stingrāku. Kristus pastāvīgi atgādina skumjās lietas. Viņš mācekļus pieradina gaidīt tās nākam, nevis, ka tās pēkšņi atnāk un viņus iznīcina.

Arī Sv. Pāvils skumdina kristiešus Korintā (2Kor 7). Viņš personīgi pārmet korintiešiem viņu šaursirdību. Viņi bija slikti izturējušies pret pašu Pāvilu un citiem mācītājiem, kas bija ar viņu. Sākumā viņš pat tā kā nožēlo, ka pārmetis draudzes locekļiem. Bet tad viņš maina savas domas un saka: es nenožēloju, ka jūs apbēdināju. Kāpēc? Jo tas nesa draudzes locekļiem atgriešanās svētību. Viņi atgriezās no grēkiem, kurus Pāvils viņiem bija pārmetis.

Dievcilvēkam Jēzum Kristum, protams, nekad nekas nav jānožēlo, atšķirībā no cilvēkiem, pat vissvētākajiem.

Ievērosim, ka gan mūs personiskajā dzīvē, gan cilvēces kopīgajā vēsturē Dievs pastāvīgi skumdina un apbēdina (arī tagad pandēmijas apstākļos). Kāpēc? Lai ne skumjas, ne bēdas, ne pati nāve mūs nepārsteigtu nesagatavotus. Ne pirmais cilvēks Ādams, ne visi pārējie, arī mēs nemirstam mirklī, kad apgrēkojamies. Lai gan grēka alga ir nāve (Rom 6:23). Pat bezgrēcīgajam Jēzum Kristum bija daudz darāmā un paciešamā pirms Golgātas upurnāves. Dievs liek nāvei distancēties no cilvēka. Grēcīgajam cilvēkam arī vēl pazemīgi jāpadzīvo distancētam no Dieva. Tas glābj no tūlītējas nāves un vaiga sviedros (1Moz 3:19) liek izpētīt grēka dabu. Bet izglābt no grēka un nāves varas ir Dieva rokā. Tāpēc strādāt un lūgties – tam ir domāts mūsu mūžs. Nepietiek noskaitīt: “Stāv rakstīts: …”. Tie nav buramvārdi. Savā darbā un lūgšanās mums jāorientējas uz Kristu un Viņam pietuvinātajiem – svētajiem. Svēts nav kurš katrs, bet tas, kurš ar savu dzīvi to pierāda. No tādiem jāņem piemērs un jāklausa viņu padomam.

Tajā pašā laikā skumjām lietām Kristus pievieno arī ko iedvesmojošu. Viņš gan pateica skumjo: drīz jūs Manis vairs neredzēsit; bet piebilda arī priecīgo: drīz jūs Mani atkal redzēsit, jo Es uzkāpju pie Dieva, Kurš jums var palīdzēt. Es neeju bojā, bet mainu stāvokli; Mana šķiršanās ir neilga, bet Mana palikšana ar jums pēc tam – mūžīga. Taču viņi to nesaprata. Tāpēc dažs tad arī var brīnīties, kā viņi neizprata Viņa vārdus. Droši vien, skumjas, kas bija nomākušas viņu dvēseli, izskaloja no viņu atmiņas to, kas bija runāts, vai nesaprašana nāca par viņiem pašu vārdu neskaidrības dēļ. Tāpēc arī viņi Jēzus vārdos saklausa zināmu pretrunu: ja mēs Tevi redzēsim, tad kurp Tu dodies? Ja nu Tu aizej, tad kā mēs Tevi redzēsim? Tā viņiem likās mīkla.

Katrai mīklai ir atminējums. Pateikšu mazliet priekšā. Tas ir ietverts Dievkalpojumā. Tātad, kas tas ir: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit?

_______________________________

Jņ 16:16-22 Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” 17 Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” 18 Tie sacīja: “Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? – Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!” 19 Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: “Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? 20 Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. 21 Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. 22 Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems.