Krustpils dievnamā svin Ģimenes svētkus

20. maijā Krustpils evaņģēliski luteriskajā baznīcā svinēja Ģimenes svētkus. Tie draudzei jau ir tradicionāli un notiek maija mēnesī. Kopā pulcējas bērni, vecāki, draugi un paziņas, lai akcentētu ģimenes kā vērtības nozīmi mūsu sabiedrībā.
No agra rīta baznīcā bija skatāma skolēnu neklātienes konkursa „Es un mana ģimene lasām Bībeli” darbu izstāde. Tajā piedalījās bērni, kas apgūst kristīgo mācību gan Jēkabpils pilsētas, gan apkārtējo novadu skolās. Izstādi organizēja

kristīgās mācības skolotāju metodiskās apvienības vadītāja Mirdza Bērziņa. Ar interesi ielūkojos konkursa uzdevumos. Ar zīmuli bija jāpasvītro īpašības, kas piemīt Dievam, jāieraksta trūkstošie vārdi Svēto Rakstu tekstā, zaļā krāsā jāizkrāso tās būtnes, ko radījis Dievs, bet dzeltenā –tās, ko veidojis cilvēks, jāuzraksta, par ko es gribētu pateikties Radītājam. No 3. līdz 6.klases bērniem uzdevumi bija sarežģītāki – jāatzīmē pareizās atbildes Bībeles tekstā, jāuzraksta sava pateicības lūgšana.

„Esiet laba dāvana saviem vecākiem!”

Ģimenes svētku dievkalpojumu vadīja Krustpils draudzes mācītājs Ēvalds Bērziņš. Viņš pārdomām bija izvēlējies tekstu no 127. Psalma. „Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā. Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to dod miegā. Lūk, Bērni ir Tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība. Jaunības spēkā dzemdinātie dēli ir kā bultas stipra vīra rokā. Svētīgs ir tas vīrs, kas ar tām piepildījis savu bultu maksti. Tie nepaliks kaunā, kad tiem jāsastopas vārtos ar saviem ienaidniekiem.” Skaidrojot šo Rakstu vietu mācītājs pamatā uzsvēta divas lietas. Pirmkārt. Ja Dievs nav ar mums, tad mēs pūlamies un rūpējamies veltī. Viss, ko mēs darām bez Dieva ir veltīgi. Otrkārt. Ja jau Dieva Vārds saka, ka bērni ir Dieva dāvana vecākiem. Tad „esiet arī jūs laba dāvana saviem vecākiem! Jūs taču gribat būt laba dāvana?! Izturaties arī kā Dieva dāvana!” Arī vecākiem bērni ir jāuztver kā Dieva dāvana un jārūpējas par viņiem. Mācītājs novēlēja: „Savstarpējā laipnība un labvēlība lai valda jūsu ģimenēs!”
Pēc dievkalpojuma bērni dalījās vairākās grupās – pirmskolas vecuma bērniem notika nodarbības ar svētdienas skolas skolotājām Ļubovas Koļiščenko un jauniešu grupas vadībā. Skolas vecumu sasniegušie devās ar savu grupu skolotājām un mūzikas skolotājām baznīcas dārzā. Dziedošajiem skolēniem mūzikas skolotāju vadībā notika dziesmu mēģinājums. Pārējie piedalījās aktivitātēs Antras Laitānes un viņas jauniešu grupas vadībā.
Mēs zinām to, ka bērni – īpaši mūsdienās – spēj būt kustīgi kā ūdenszāles, bet šajā dienā viņi parādīja, ka prot arī ļoti skaisti dziedāt Dievam par godu un vecākiem un citiem klausītājiem par svētību. Baznīcas dārzā pēc cienāšanās ar sātīgo pusdienu zupu notika mini Dziesmu svētki, kuros uzstājās: Krustpils pamatskolas ansamblis „Saulstariņš” (vadītāja Maija Kīne), Jēkabpils pamatskolas ansamblis „Smaidiņš” (vadītāja Kristīne Studāne – Indriksone), Jēkabpils pamatskolas 2.a klases ansamblis „Kopā” ( vadītāja ( Maija Kondrāte) un A.Žilinska Jēkabpils mūzikas skolas audzēkņi: Marta Utāne, Krista Fadejeva, Agnese Korņejeva un Līna Gogule (balss) un Valts Urtāns (vijole) – skolotāja Anita Cinkane. Mūzikas skolas audzēkņi nesen bija koncertējuši Aglonā. Viņu repertuārs bija atbilstošs šai dienai, īpaši mīļi bija tas, ka skanēja dziesmas Dievmātei Marijai par godu. Koncerta beigās visi vienojās kopdziesmā.
Pasākuma noslēgumā bērni varēja piedalīties zirgu izjādē ar ponijiem. Par zirgiem bija parūpējusies Kūku pagasta zemnieku saimniecība „Stulpiņi”. Bērni šajā aktivitātē labprāt iesaistījās.

„Garīgā ieelpa un izelpa”

Pieaugušajiem baznīcā notika Saldus svētās Annas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja Jāņa Bitāna lekcija „Lūgšana vienatnē un kopībā”. Mācītājs runāja par Svēto Rakstu lasīšanu un lūgšanu. „Bez šīm lietām pārstāj dzīvot mūsu ticība,” viņš uzsvēra. „Lasot Svētos Rakstus, mēs sevī uzņemam Dieva Vārdu līdzīgi kā tas notiek Svētajā Vakarēdienā, kad uzņemam Viņu caur svētītu vīnu un maizi. Dieva Vārds ir blakus Kunga miesai un asinīm. Lūgšana ir kā izelpa. Tajā mēs Dievam dodam slavu, pielūgsmi, cildinājumu, savus lūgumus. Lasīšana un lūgšana ir garīgā ieelpa un izelpa. Tā ir garīgās veselības pazīme. Ja tajā parādās aritmija, tad mūsu garīgajā dzīvē ir krīze. Ir cilvēki, kuri jūt, ka vajadzētu lasīt un lūgt, bet, ikdienas darbos skrienot, šī vēlme paliek tikai ieceres līmenī.”
J. Bitāns pievērsās lūgšanas būtības raksturojumam. „Mūsu lūgšanā, pirmkārt, ir lūgumi. Ir svarīgi, kā tas jau Svētajos Rakstos teikts, lai „ Visi jūsu lūgumi nāk Dieva priekšā”. Jēzus sacīja: „Lūdziet, tad jums taps dots” (Mateja evaņģēlijs 7. nodaļa 7.panta daļa.) Svarīgi ir piesaukt Dievu, nevis kurnēt. Arī bērnu lūgumiem jānāk Dieva priekšā.” Tā kā Liepājā veidojas sieviešu klosteris, tur esot kāda meitenīte, kas brīvdienas labprāt pavada pie māsām. Tad, kad viņai pateica, ka nu ir brīvais laiks, un tu vari darīt ko gribi. Visi domāja, ka meitenīte ies spēlēties, bet viņa iegāja istabiņā un lūdza Dievu. „Nav tādas lietas, par kuru ar Dievu nevar runāt. Nav tāda temata, ko vajadzētu atstāt tikai pie sevis. Ja cilvēks nožēlo, tad viņš Dieva priekšā izskatās glītāks. Gribi sapucēties – aizej uz grēksūdzi!”
Lektors minēja kādu piemēru, kas noticis Otrā pasaules kara laikā Ukrainā. Kādam ticīgam puisītim bijusi rupjas maizes šķēle, un viņš lūdzis: „Dievs, dod speķīti!” Kaimiņienei apnikusi zēna kliegšana, un viņa nometusi gabalu gaļas, par ko zēns pateicies Dievam.
„Īpaši jālūdz par garīgajām vajadzībām. Jālūdz gudrība Dievam. Cilvēks parasti aizbildinās, ka nav tik gudrs, lai lūgtu par garīgajām vajadzībām. Bībelē ir teikts, „ja kādam trūkst gudrības, lai to lūdz no Dieva.” Vecāku vissvarīgākajai lūgšanai vajadzētu būt – „lai mani bērni neatstātu šo pasauli, novērsušies no Dieva!” Tikai šī viena lieta ir vissvarīgākā, pārējais tiks pielikts. Četros gados bērns viegli notic, ka Dievs ir, bet divdesmit četros būs jāpierāda, ka Dievs ir. Ja mēs kaut kādās savās problēmās iesprūstam, tad ir sev jāuzdod jautājums: vai tu par to esi lūdzis?”
Otrkārt, svarīgi ir Dievam pateikties. Apustulis Pāvils ir teicis: „Par visu esiet pateicīgi…” Ja spēj pateikties, tad tu it kā „iesāli” savu lūgšanu, padari to vērtīgāku. Lūgšanu mums izlaužas dabiski, bet ne tik dabiski – pateicība. (Klausoties analizēju arī sevi. Nezinu, kāpēc man ir otrādāk – pateicība nāk dabiski, bet pie lūgumiem jāpiestrādā?!) Tā ir jāmācās. Kādos dzīves cēlienos, piemēram, vakaros, nedēļas nogales, jāpateicas, nosaucot lietas vārdos, par ko es pateicos. Pateicība prasa novērtēt, ieraudzīt lietas, ko Dievs dod un uzrauga mūsu dzīvē.”
Treškārt, tā ir Dieva slavēšana. Dievkalpojumā to darīt ir viegli, jo slavināšana ir ietverta dievkalpojuma kārtībā. Ārpus kopīgām lūgšanām ir grūtāk jaunietim vai bērnam iemācīt Dievu slavēt. Bībelē ir slavēšanas Psalmi. Tos vajag lasīt. 150. Psalmā sacīts: „Visi, kam dvaša, lai teic To Kungu!” Slavēšana ir sarežģītāka, nekā pateicība.
Lai gan Dievs ir visur klātesošs, tomēr baznīcā svarīgākā vieta, kur tiek reprezentēts Dievs, ir altāris. Mūsu uzmanībai būtu jābūt vairāk pievērstam altārim.” Mācītājs stāstīja piemērus no draudžu locekļu mājapmeklējumiem. Viņš uzsvēra, „ka ir labi, ja ir mājas altāris. Uz plauktiņa atrodas svētbilde, krucifikss, Bībele. Tad tu ieej mājā kā mazā baznīcā. Mājas altāris ticīgu ģimeni mobilizē. Lūdzoties nav jāskatās uz sienām, grīdu vai pa logu. Ģimenē kristīgs vīrs vai tēvs var novadīt mājas svētbrīdi.”
Ļoti nozīmīga ir pielūgsme. Mācītājs uzsvēra, ka „pielūgsme ir visa mūsu ticības dzīve”. Pielūgsme saistās ar ķermeņa stāvokli. Lūgšanā mēs stāvam kājās, esam uz ceļiem, paceļam rokas, vai tās saliekam kopā, noliecam galvas. Pareizticīgie, piemēram, pārkrustās un pēc tam noliec galvu paklanoties. „Tas nozīmē, ka dvēsele un miesa kustās līdzi mūsu vārdiem.” J. Bitāns atzina, ka „jo bērns mazāks, jo vieglāk viņam pielūgsmi ieaudzināt. Vislabākais veids, kā iemācīt bērnam lūgties, ir pašam lūgties. Bērni zināmā vecumā visu kopē. Spēlējoties, viņi izgatavo pat altāri, ko redzējuši dievnamā. Demonstrējiet ticību! Jo mazāks bērns, jo viņš vieglāk to atdarinās.
Vecos laikos bija tā dēvētās Sprediķu grāmatas. Ja saime neaizgāja uz baznīcu, tad svētdienas rītos saimnieks pats, atbilstoši Baznīcas gada svētdienai, nolasīja tekstu no Sprediķu grāmatas un kopīgi nodziedāja dziesmu no Dziesmu grāmatas. Tagad , piemēram, ģimenē pirms jubilejas vai svētku mielasta sākumā var nolasīt kādu Rakstu vietu, izsacīt lūgšanu. Bērnā ieaug tas, ko viņš noskatās. Jēzus ir apsolījis: „Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mateja ev. 18. nodaļas 20.pants) Tur, kur ir kopība, Dievs ir apsolījis īpašu klātbūtni. To var piedzīvot gan baznīcā, gan ģimenē. Mēs izveidojam garīgu telpu, kur Dievs var ienākt. Arī 133.Psalmā sacīts, ka Dievam ir patīkami, „ka brāļi kopā dzīvo vienprātīgi. Tas ir kā dārga eļļa, kas pil no galvas Ārona bārdā un notek uz viņa drēbju vīlēm.””
Lekcijas noslēgumā mācītājs runāja par Svēto Rakstu lasīšanu, īpaši uzsverot lasīšanu vienatnē. „Pirmkārt, jācenšas lasīt dziļumā – kvalitatīvi, nevis kvantitatīvi. Var izlasīt arī tikai vienu pantu. Vispirms ieteicams lasīt ar acīm, pēc tam ar lūpām, trešo reizi – balsī. Pie trešās lasīšanas reizes Rakstu vieta vairs neizskatās tik viegla. Otrkārt, uzdot sev jautājumu: kas ir galvenais vēstījums, bet kas ir otršķirīgs šajā tekstā? Kā mani tās uzrunā un kāpēc? Vai šī Rakstu vieta mani iepriecina, sāpina, kaut ko atgādina, aizrāda, pamudina, atklāj, ko iepriekš nepamanīju, bet varbūt vēl neuzrunā? Kādus secinājumus man vajadzētu izdarīt? Būtiski ir iesākt lasīt ar lūgšanu un pabeigt ar to.” Mācītājs lasīja lūgšanu piemērus, kas tapuši, lasot Bībeli, uz salīdzinājumu bāzes. „Svētie Raksti kļūst par mūsu domāšanas un izteikšanās matricu.”
Pasākums bija pārdomāts, saturiski dziļš. Tajā piedalījās vairāk kā 200 cilvēku. Ļoti jūtama bija krasā gaisa temperatūras maiņa. Ārā valdīja „siltumnīcas efekts”, bet baznīcā no rīta varēja saredzēt pat savu izelpu.

Pasākumā piedalījās Ligita Ābolniece