Arhibīskapa vēstījums 2017.g. Lieldienās

Dieva mīļotie, mēs šodien priecīgi svinam Lieldienas. Jo lielāks iemesls, jo lielāki svētki – Kristus ir augšāmcēlies! Dažreiz cilvēki, kam ir izdevies par mata tiesu  izbēgt no nāves, to svin kā otru dzimšanas dienu. Lieldienu prieka iemesls ir daudz lielāks. Kristus nebēga. Viņš ar nolūku devās nāvē, lai mūs no tās izglābtu. Viņš nokāpa ellē, lai mūs no tās atbrīvotu. Par Kristus nokāpšanu ellē nerunājam bieži, taču zinām un apliecinām, ka “visa viņa Persona, reizē Dievs un cilvēks, pēc guldīšanas kapā nokāpa ellē, uzvarēja velnu, salauza elles varu un atņēma velnam visu viņa spēku.”[i] Kamēr cilvēkiem likās, ka Kristus guļ nāves mierā, risinājās liela cīņa un varens darbs. Trešās dienas rītā viss jau bija citādi. Ciešanas, nāve un kaps bija aiz muguras. Priekšā – tikai prieks par dzīvi kopā ar Tēvu, kurā viņš ieaicina arī mūs. Tas Lieldienas dara par vislielākajiem svētkiem.

Taču līdz Lieldienām Jēzum bija jānoiet sūrs ceļš un arī mums tāpat. Ir ļoti grūti visu dzīvi nodzīvot pareizi. Labo, ko gribam, to nedarām. Ļauno, ko ienīstam, to darām, un tam ir sekas. Lieldienas tavā dzīvē sākas, kad Kristus nokāpj tavā personīgajā ellē. Baisi un sāpīgi, kad viņš pasludina bauslību un tiesu visam, kas tevī ir no elles, taču tā ir krīze uz izveseļošanos un uz dzīvību. Bez šī satricinājuma nenotiek atmošanās. Skumju dziļākais avots ir dvēseles bēdas par laiku, kas pazaudēts, dzīvojot bez Kristus. Ar nekristīgu dzīvošanu mēs viņu atraidām un dvēsele skumst par katru tādu dienu, jo nespēj piepildīt savu aicinājumu un likt lietā Gara dāvanas. Talanti pūst norakti zemē. Visbēdīgāk, ja tā paiet viss mūžs. Kristum ir jānokāpj mūsu zemākajās vietās. Tas dod svētīgo iztrūkšanos, kas liek meklēt dzīvi viņa patvērumā. Atmodinātai un iztrūcinātai dvēselei Kristus pieskaras ar visu savu līdzjūtību un mierinājumu: “Ienaidnieku, no kā tu baidies, es esmu satriecis. Nāvi es esmu uzvarējis. Es tevi nepazudinu. Tici, ej un negrēko vairs!” Tas ir dvēseles svētku brīdis. Tad svinam Lieldienas.

Lūkas evaņģēlijā[ii] gan lasām, ka mācekļi uzreiz nesvinēja. Kad Jēzus nostājās viņu vidū, tie pārbijās, jo domāja, ka redz spoku. Jēzus ēda kopā ar viņiem un aicināja pieskarties viņa brūcēm, lai mācekļi zinātu, ka viņš ir īsts un dzīvs. No spokiem katram kļūst nelāgi ap dūšu. Līdz pat mūsu dienām ir ne mazums cilvēku, kam, izdzirdot par Kristu vai jebko kristīgu, spokojas viduslaiki, aizliegumi un dzīves pelēcība. Kristus iepazīšana atbrīvo no tādām fobijām un ļauj svinēt ne tikai Lieldienas, bet dzīvi vispār. Prieks dzimst, pārliecinoties par dzīvā Kristus realitāti.

Gādāsim, lai Kristus mūsu dzīvē nav rēgs vai šķitums, bet patiesi Augšāmceltais! Lasīsim par viņu grāmatās. Klausīsimies viņa draugu liecībās. Runāsim ar viņu lūgšanās. Ēdīsim un dzersim kopā ar viņu svēto sakramentu mielastā un pie sadraudzības galda. Dzīvosim no ikviena vārda, kas iziet no viņa mutes. Ar dziedinošām rūpēm pieskarsimies Kristus brūcēm, kur vien viņa rokas un kājas – viņa draudzi ievaino, strīdi un šķelšanās. Ar līdzjūtīgām rūpēm pieskarsimies Kristus sānam tur, kur pārestības, trūkums, vientulība un netaisnība ievaino vismazākos. Tad augšāmcelšanās ienāksies mūsos.

Es apsveicu visus kristiešus ar mūsu Kunga uzvaru. Ja pazīstam Augšāmcelto, dzīvosim tā, lai viņu ar savu dzīvi neatraidītu! Visus pārējos apsveicu ar to, ka jums vēl priekšā ir iespēja viņu iepazīt un atvērt dzīvei jaunu, krāšņu un dzīvību dodošu dimensiju. Tā ir liela dāvana. Priecīgas visiem Lieldienas!

Sirsnībā,

+ Jānis

Rīgas arhibīskaps

[i] Konkordijas formula, Pamatdeklarācija, IX artikuls

[ii] Lk 24:36-49