3. svētdiena pēc Vasarsvētkiem

Lk 15,1-10 

Es klīstu kā pazudusi avs – meklē savu kalpu! (Ps. 119). Tā Dāvids saka savas visgarākās lūgšanas beigās un izteic savas sirds bēdas, kurās viņš grēku dēļ bija kritis.

Es esmu pazudusi un paklīdusi avs, Dāvids saka, un salīdzina sevi ar paklīdušu avi, kas pati sev nevar palīdzēt, bet krīt no vieniem maldiem un kļūdām otrās. Arī viņš bija paklīdis no Dieva ganībām un ganījies grēkos. Viņš bija atšķīries no Dieva ar ļauniem darbiem. Kad viņš nu nevar pats sevi izglābt no tādiem maldiem, tad viņš Dievu lūdz, sacīdams: Es esmu pazudusi avs, meklē, Kungs, savu kalpu: Kā gans savu pazudušo avi, kā sieva savu pazudušo grasi meklē, tā grib arī Dāvids būt Dieva meklēts. Es staigāju grēku tumsībā, viņš saka, Kungs, meklē savu kalpu! Elle savu rīkli ir atvērusi un grib mani aprīt, Kungs! Meklē savu kalpu! Nāve grib mani nokaut un mūžīgā pazušanā nogāzt. Ak, Kungs, meklē savu kalpu!

Šīsdienas evaņģēlijā ieraugam arīdzan pazudušo un paklīdušo avi, kas maldās grēku ganībās un no sava gana tiek meklēta. Un tas ir ikkatrs grēcīgs cilvēks, kas no sava dvēseles gana ar grēkiem atšķiras. Tāpēc mēs tādu grēcinieku šodien gribam apdomāt – kā pazudušu un paklīdušu avi[1].

Svētais Dievs, Vissvētā Trīsvienība, svētī mūs tavā patiesībā, jo tavs vārds ir patiesība. Āmen!

Pirms pirmā grēka cilvēks bija laba un Dievam patīkama avs, bet kad tas grēkos bija kritis, tas kļuva par pazudušu un paklīdušu avi. To Jēzus mums rāda šīs dienas evaņģēlijā, kad viņš dod līdzību par pazudušo avi, un ar to saprot bezdievīgos grēku bērnus.

To apliecina arī svētais pravietis Jesaja, sacīdams: Mēs visi esam noklīdušas avis, katrs iet savu ceļu…(Jes. 53:6). Kad Jēzus tur ļaudis redzēja, viņš par tiem iežēlojās, jo tie bija izkaisīti un pamesti, itin kā avis, kam nav gana. Tā nu grēcinieks ir pazudusi avs. Bet kā tas pazūd savam ganam? Tas notiek:

1. Kad tas atšķiras no Dieva. Grēcinieki šīsdienas evaņģēlijā nāk pie Jēzus. Bet pie mums ir daudzi, kas bēg no Jēzus. Tie ir kristītie pagāni, kas Kristus vārdu nes [saucas], bet dzīvo ļaunāk, nekā pagāni. Tie neatzīst savu Dievu un nemērdē savu kaislīgo miesu. Tie nebēdā par Dieva baušļiem, bet mīl grēku stāstus. No kāju pēdām līdz galvai nav veselas vietas! Brūces un rētas, sasitumi un pušumi, neizspriesti un nepārsieti, ar eļļu nemiekšķēti [apkaltuši] (Jes. 1:6). Par viņiem pareizi saka lielais ciešanu vīrs Ījabs: Vai var celties no nešķīsta šķīsts? (Īj. 14:4)

2. Kad tas apmaldās grēkos. Muitnieki un grēcinieki šīsdienas evaņģēlijā nāk pie Kristus, bet kristītie cilvēki daudzi šodien ganās grēkos, tostarp arī citiem pāri darīdami un savu maku ar netaisnu naudu pildīdami. Un tādus var pareizi pielīdzināt muitniekiem. Cilvēki viņus neieredzēja, šos netaisnīgo nodokļu varmākas. Un Dievs? Kurus grēciniekus viņš ieredz? Vai tos, kas grēkos ganās un maldās bezdievībā? Vai tos, kuri nāk klausīties Jēzu? Cik ļoti daudz vēl šodien cilvēki maldās un ganās netaisnībā un ēd savu maizi ar viltību: Daudz viltus tagad pasaulē, Labs cilvēks tālu jāmeklē. Tā daudzi dzenas pēc laicīgas mantas, bet negādā un pamet dvēseli tukšu. Rezultātā tie meklē bagātību, bet atrod nabadzību; tie meklē dzīvību, bet atrod nāvi. Netaisnīgāk nemaz nevar būt! Vai kāds to ir ievērojis? Vai kāds ir griezies atpakaļ un sācis gādāt par dvēseli? Jā, ir daži un Dievs viņus ārkārtīgi ieredz.

3. Kad tas par Dieva vārdu nepriecājas. Tie muitnieki un grēcinieki nāca pie Jēzus, Dieva svēto vārdu klausīties. Bet tagad starp kristītiem ļaudīm ir daudz, kas to nedara. Tie aizbāž savas ausis, apcietina savas sirdis un dzīvo kā pagāni, kas par Dievu un Viņa vārdu nenieka nezin. Tiem būs smagi atbildēt, kad Dievs tos aicinās tiesas priekšā. Jo tas vārds, ko tie šeit apsmējuši, būs viņu soģis Dieva priekšā un notiesās tos uz mūžīgu pazušanu. Vai tādām pazudušām avīm!

Bet mīļais Jēzu Kristu! Vai tad tavām avīm mūžīgi jāmaldās?

Ak, nē! Tu rādi tiem taisno ceļu, ka tie var atkal atgriezties pie tevis! Un tas notiek:

1. Caur īstu atzīšanos grēkos. Tiesa gan, cilvēks pats sevi nevar pie Dieva atgriezt; tomēr jāpielūko, ka viņš Dieva žēlastībai neturas pretī, bet dara to, ko Dievs savā vārdā mums pavēlējis. Nebūtu tie muitnieki un grēcinieki pie Jēzus nākuši, tie arī nekādu žēlastību nebūtu atraduši. Tāpat Dievs prasa no mums upuri – ka nākam pie viņa ar salauztu un sagrauztu sirdi. Tas ir īstais upuris – salauzta un sagrauzta sirds. Otram tādu sagādāt ir tīrais nieks. Bet cik ļoti mums pašiem šis upuris nepatīk! Tomēr nesūdzēsimies par personiskām pārestībām un netaisnību, jo tikai tā mums ir iespējams sagādāt upuri Dievam, ko viņš nenoraidīs. Tātad sūdzēsimies par saviem grēkiem, ne citiem. Salauztā un sagrauztā sirds ir dārgāka par visu pasaules mantu, jo tikai tādai sirdij grēki top piedoti – dievbijīgai un trīcošai sirdi, kas savus grēkus atzīst ar patiesu ticību un paļāvību, ka pelnījusi vēl lielāku salaušanu un sagraušanu. Tad Dievs mūs pieņems kā tos muitniekus un citus noskumušus grēciniekus.

2. Ar Dieva vārda klausīšanu. Manas avis klausa Manu balsi, saka pats Jēzus. Kas Dieva vārdu ienīst, ir līdzīgs kurlam, kuram tu sacītu: klausies! Līdzīgs aklam, kuram tu sacītu: skaties! Līdzīgs tizlam, kuram tu sacītu: staigā! Bet kas Dieva vārdu mīl, tas neliek sevi pie tā spiest, bet ir ieradis klausīties, ko Dieva Gars draudzei saka.

3. Ar godīgu paklausību. Kad avis neklausa savu ganu, tad tās drīz var nomaldīties un ieskriet vilka rīklē. Kad cilvēks negrib savu dvēseles ganu klausīties, tad viņš nevis tiek atpestīts no ļaunā, bet krīt ļaunā kārdinājumā. Laimīgās avis, kas savu ganu klausa! Laimīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo Dievs viņiem papilnam to dos (Mt. 5:6).

Piepildīsimies ne ar šīs pasaules laimi un prieku, bet mūžīgās dzīves. Pats Jēzus uzņem tādas avis par savas žēlastības bērniem. Ja elle savu rīkli atpleš, Jēzus to satur ar šiem vārdiem: Es gribu tos atpestīt no elles un no nāves izglābt. Nāve, es būšu tavs mēris; elle, es būšu tava izdeldēšana (Hoz. 13). Ja velns savā spēkā trako, Jēzus sit to pie zemes un samin viņa galvu. Jā, grēki spiež asaras no mūsu acīm, bet Jēzus tās noslauka, sacīdams: Nebīstieties, ja jūsu grēki būtu kā purpurs, tie būs balti kā sniegs, ja tie būtu karmīnsārti, tie balos kā vilna, ja vien jūs gribēsiet klausīt…(Jes. 1:18-19). Ja vien jūs gribēsiet klausīt…lūk, šādus grēciniekus Dievs ieredz.
Mīļais Jēzu, Pildi, sildi manu sirdi, Lūdzams dzirdi, kad es kaucu, Un pēc tevis vaidos saucu. Āmen.