Grāmata par Latvijas luterāņu mācītājiem – martīriem

Luterisma mantojuma fonds ir izdevis mācītāja Kārļa Beldava (1868 – 1936) sastādīto grāmatu “Mācītāji, kas nāvē gāja”. Tā sniedz ieskatu boļševiku laika vajāšanās pret baznīcu un garīdzniekiem Latvijā pirms 90 gadiem.
Mācītājs Dr.Theol. Guntis Kalme par šo izdevumu raksta: „Baznīca ir dibināta uz Kristus, apustuļu, Baznīcas skolotāju un martīru – asinsliecinieku pamata. Mūsu Baznīcai ir šis pamats – tās martīri ir snieguši liecību vēl pirms Latvijas luteriskās baznīcas dibināšanas 1922. gadā. (…) Grāmatā ir apraksti par to, kā mācītāji tika boļševiku varas pratināti, ņemti par ķīlniekiem, pakļauti visnežēlīgākajai brutalitātei, pazemoti, nogalēti. Bet svarīgāk par to – te ir liecības, kur un kā viņi saņēma spēku un svētību izturēt pārbaudījumus, paliekot uzticīgiem Kristum, lūdzot par saviem pāridarītājiem, piedodot viņiem”.
Mācītājs Beldavs šīs grāmatas ievadvārdos norāda: “Ziņas šīs grāmatas sastādīšanai esam ievākuši no tuvākajiem nonāvēto latviešu draudžu mācītāju radiniekiem. Kur šo ziņu pietrūka, tur tās ņēmām no Rīgas vācu mācītāja Dr. O. Šāberta grāmatas “Baltisches Märtyrerbuch”, Furche-Verlag, Berlin, 1926.”.
Autors pateicas minētajam apgādam, kas devis atļauju izlietot šo ziņu krājumu, un iesaka minēto grāmatu katram, kam rūp iepazīties arī ar vācu draudžu mācītāju likteņiem, kas cietuši un miruši lielajā revolūcijā.
Mācītājs Beldavs raksta: “Redzam, ka Kristus vārds gaiši ir spīdējis, nāves ēnas ielejā stājoties. Attiecībā uz tām dzīves gaitām, kas šai grāmatā minētas, var sacīt: viņu saulrieti bijuši mūžības gaismas apgaismoti. Viņi visi labu ir gribējuši. Bet arī viņi bijuši grēcīgi cilvēki, un par viņu kļūdām jāsaka tā, kā liecinājis kāds jauns mācītājs pats par savu tēvu, kas arī nāvē gājis: “Ja nu pagātnē kļūdas ir notikušas, –un kurš cilvēks gan varētu liegt savas vainas? – tad kritušo mācītāju asinis lūdz: nepieminiet pagātnes kļūdas, asinis pār tām ir tecējušas.”
Ciešot mācītāji, kas noslepkavoti revolūcijā, ir rādījuši gaišu paraugu mums, kas viņus pieminam. Kā gaišas bāku liesmas tumšā, vētrainā laikā, – tā viņu beidzamās liecības izstaro gaišu spožumu mūsu laika bērniem, mācīdamas tiem augsti cienīt Dieva vārdu, kas mums ir vienīgais gaišums, nāves ēnu ielejā stājoties.”
Grāmatas autors saka: „Arī pār tevi, lasītāj, klāsies reiz nāves nakts. Arī tavs dzīves ritums reiz mitēsies. Vai varētu tev vienaldzīgs būt un palikt Dieva vārds?! Vai šī grāmata tev nenesīs svētību? Vai šie beidzamie tavu mācītāju sprediķi nerunās uz tevi spēcīgu vārdu?”
Uz brāļiem, kas nāvē gājuši, mācītājs Beldavs attiecina vārdus: “Pieminiet savus mācītājus, kas jums runājuši Dieva vārdu. Uzlūkojiet viņu dzīvošanas galu un dzenieties pakaļ viņu ticībai.” (Ebr.13:7)
Luterisma mantojuma fonds pateicas visiem draudžu un privātajiem ziedojumiem, kuriem pateicoties bijis iespējams šo grāmatu publicēt un darīt pieejamu lasītājiem.

Avots: www.lelb.lv