Tēmas

Šodien ir ceturtdiena, 25. februāris, vārdadienu svin Alma, Annemarija
1. Gavēņa svētdiena/nedēļa  

Arhibīskaps: Ziemsvētkos ir īstais laiks ieraudzīt

Intervijā laikrakstam „Latvijas Avīze” Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags īsi pirms Ziemsvētkiem dalījās pārdomās par Ziemsvētku laiku un savām būtiskākajām šī gada atziņām. Ar arhibīskapu sarunājās Dace Kokareviča.

– Vai Ziemsvētku vēstījumā visām luteriskajām draudzēm runāsit arī par to, cik smags šis gads bijis Latvijai laicīgajā dzīvē?

Jānis Vanags: – Vai to vajadzētu atgādināt arī baznīcā, Ziemsvētkos? Pār mums jau tāpat visu laiku līst draudīgas ziņas un biedējošas prognozes, kas piepilda apziņu ar bailēm. Tautai ir paaugstināts dusmu spiediens. Tas ir postoši, jo dusmu pārņemti cilvēki vairs nespēj ieraudzīt labo, kas viņiem turpat blakus. Ziemsvētkos vajadzētu izmantot izdevību atraut skatu no saimnieciskajām grūtībām un ieraudzīt, ka ne tikai budžets ir apgriezts, bet arī Kristus ir piedzimis un ka tieši tas var būt noteicošais, kā mēs katrs savā dzīvē jūtamies. Tas nenozīmē aizmiegt acis un mānīt sevi, ka viss ir labi un skaisti. Ziemsvētki ir par dzīves īstenību. Kristus piedzima ne jau tādēļ, ka mēs, cilvēki, bijām tik laba kompānija, ka viņam gribējās kādu gadu mūsu vidū padzīvot. Dievs bija vīlies cilvēkos vēl vairāk nekā mēs, un tādēļ bija jāpiedzimst Kristum – pasaules glābējam.

Kā teikts Jāņa evaņģēlijā – Dievs sūtīja savu dēlu pasauli nevis tiesāt, bet glābt. Bauslība katram noliek spoguli priekšā un liek saprast, kāds esi. Tiesa var atmaksāt, sadot pēc nopelniem, taču glābt spēj tikai mīlestība un dziedināt var piedošana un cerība. Cilvēkam ir motivācija piecelties, ja ir cerība, ka pieceļoties būs labāk. Ka viņš nepaliks mūžīgi nolādēts.

Mēs visu gadu runājam par taisnību, tiesu un atmaksu. Varbūt Ziemsvētkos ir īstais laiks ieraudzīt, ka Dievs gribēja pasauli dziedināt ar mīlestību un piedošanu? Ja mēs mācītos kā Dievs to dāvināt citiem, tad pasaule kļūtu par labāko vietu, kur dzīvot, un mēs labāk justos paši savā ādā.

– Mūsu avīzes tradicionālajā gadumijas aptaujā vaicājām lasītājiem par šā gada būtiskākajām atziņām, un to vidū arī secinājumi par piedošanu. Bet kāda jums personiski bijusi svarīgākā atziņa, kas šogad pievienota dzīves pieredzei?

– Šis gads īpaši mudinājis apcerēt kristīgu tikumu – paļāvību uz Dievu. Vēl šorīt internetā noklausījos kristīgā amerikāņu dziedātāja Džona Maikla Talbota dziesmu par lilijām laukā – tās ne vērpj, ne auž, bet apģērbtas ir tik brīnišķīgi kā neviens no cilvēkiem. Tie ir ļoti spēcīgi vārdi: dzenieties pa priekšu pēc Dieva valstības un viņa taisnības, viss pārējais tiks piemests klāt.

Šis arī ir laiks pārdomām, kāpēc esam nonākuši tur, kur esam. Vai nav pārāk vienkārši, ja gribam visu vainu likt uz dažiem nemākulīgiem, negodīgiem cilvēkiem? Vai mūs pie krīzēm neved tieši Rietumu civilizācijas ideāls?

– Ar to jāsaprot – patērētāju kultūras sabiedrības ideāls?

– Tās ideāls ir pašrealizējies, pašpietiekams cilvēks, kas ne no viena nav atkarīgs, nevienam nav pateicību parādā, kas visu sasniedz pats un var dzīvot pats sev. Ja nu viņam otrs cilvēks ir vajadzīgs, tad tikai priekš seksa… Lai tā dzīvotu, ir vajadzīga pašam sava nauda, daudz naudas. Tāds ideāls visu dzīvi orientē uz karjeru, uz pelnīšanu, par katru cenu, pat aizmirstot godu un citus pagrūžot malā. Protams, daudzi šim mērķim pat tuvu nepienāk. Vairāk ir malā pagrūsto. Taču, ja mums būtu tāda iespēja, vai mēs negribētu tā dzīvot? Ja gribētu, tad vai esam gatavi sākt domāt un darīt citādi? Piemēram, atjaunot dzimtu saites? Ja katrs ģimenes loceklis grib dzīvot par sevi, bērni aiziet no vecākiem, brāļi no māsām, un tad iznāk, ka saimniecības izdevumi ir divkārši vai trīskārši, vai pieckārši. Dzimtai kopā izdzīvot ir vieglāk. Taču, lūk, attiecības bieži nav tādas, lai gribētos turēties kopā. Tas atkal ir garīgs jautājums, kur vajadzīga dziedināšana.

– Vai redzat, ka cilvēki vairāk nekā agrāk meklē to stiprinājumu un mierinājumu, ko spēj dot ticība? Vai vairāk nāk baznīcās un to gūst?

– Dieva vārdā ir tik daudz apsolījumu, turklāt ne vien tādiem laikiem kā šie, bet daudz dramatiskākiem… Jēzus pat saka: nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un neko vairāk neiespēj. Ziemsvētkos un Lieldienās vai kādos krīžu brīžos man bieži prasa, lai es pasaku kādu stiprinošu vārdu. Taču visa atslēga ir nevis burvju vārda pateikšanā, bet ikdienā dzīvota īsta iekšēja, garīga dzīve. Tad patiešām var nenobīties no tiem, kas miesu nokauj, un uz saimniecisku krīzi var raudzīties bez izmisuma.

Tagad uz baznīcu nāk daudz cilvēku. Arī pēc praktiskas palīdzības – lai dabūtu kādu apģērba gabalu, pārtiku, pusdienas. Uz zupas virtuvēm nāk gan vecāki ļaudis, gan bērni. Agrāk vairāk barojām bezpajumtniekus, vecus cilvēkus… bērnus tur nebiju ievērojis.

– Mācītāji pirms svētkiem aicināja draudzi nest labdarībai un zupas virtuves galdam arī pašu gatavotas sulas, ievārījumus. Vai iespējams palīdzēt visiem lūdzējiem?

– Varētu darīt daudz vairāk, ja nebūtu droši vien labi domātu, bet apgrūtinošu šķēršļu. Piemēram, zinām, ka bezpajumtnieki bieži vien savu dienišķo pārtiku izvelk no atkritumu konteinera. Bet, kad mēs vēlamies viņus paēdināt, tad nedrīkstam pasniegt savās mājās vārītu zupu, jo tad mūs sodīs. Ir jābūt sertificētai virtuvēm, pavāriem, atļaujām… Tas visu sarežģī. Ja draudzes ļaudis drīkstētu dot trūkumcietējiem mājās vārītu ēdienu, mēs varētu palīdzēt vairāk. Tagad ēdiens, ko izdalām zupas virtuvēs, ir jāpērk kafejnīcās. Tas iznāk dārgi, un mazāk var darīt brīvprātīgie. Varbūt valsts institūcijas varētu padomāt, kā palīdzību atvieglot?

– Ziemsvētkos uz baznīcu iet ne tikai draudžu locekļi, bet arī tie, kam tā ir vienkārši kultūras tradīcija…

– Labi, ka cilvēki svētkos nāk uz baznīcu. Es pats atceros, ka bērnībā, vēl nebūdams ne kristīts, ne tādā garā audzināts, gaidīju Ziemsvētkus tāpēc, ka varēs aiziet uz baznīcu un ieiet citā pasaulē…

Taču kā no kultūras tradīcijas nonākt pie reālas iekšējās dzīves? Jo tikai tad Bībelē rakstītais sāk atdzīvoties un pa īstam kaut ko dod. Kā no tradīciju kopšanas vai informācijas iegūšanas nonākt pie iekšēja pārdzīvojuma, kas mudina paļauties un dzīvot saskaņā ar Kristus gribu? Kā nonākt pie gribas aktiem, kas maina visu dzīvi? Kristus klātbūtne mums ir vajadzīga ne jau kā rotaslieta pie atloka, bet kā dzīvs spēks, kas sakārto mūsu domas, vada mūsu gribu un palīdz dzīvot. Tas ir svarīgākais, kur baznīca var cilvēkiem palīdzēt.

– Šķiet, ka pēdējos gados ir jaušama kristīgo konfesiju baznīcu tuvināšanās. Tā īsti nekad neesmu sapratusi to domstarpību un atšķirību cēloņus…

– Cēloņi ir bijuši gan teoloģiski, gan emocionāli, gan politiski. Domstarpībām nevajadzētu sašķelt baznīcu. Taču šodien vairs nevar pārlēkt pāri tam, ka vairāk nekā 400 gadus katoļi un luterāņi tomēr gājuši katrs savu ceļu, un ir saceltas visādas sienas. Tas ir tāpat kā ar magnētu – ja pārlauž uz pusēm, tad tieši lūzuma vietā tas atgrūžas. Tāpat ir arī ar cilvēkiem.

Taču kristiešu vienotība pie mums, Latvijā, ir neparasti labā līmenī. Satuvināja jau padomju laika pieredze, kad bija jācieš kā vieniem, tā citiem. Tas, ka ar Romas katoļu baznīcu esam sākuši teoloģiskas sarunas, Latvijai ir labs jaunums. Diemžēl televīzijā no tā tika izpūsta nelāga sensācija, ka luterāņu baznīca pievienosies Romas katoļu baznīcai. Kādas blēņas! Šobrīd mēs runājam tikai par labāku saprašanos, par viedokļu noskaidrošanu un pārpratumu novēršanu. Protams, katram ekumeniskam dialogam, kas notiek pasaulē, augstākais mērķis ir zemes virsū atjaunot baznīcas vienotību. Taču, vai un kad to izdosies sasniegt, ir Dieva ziņā.

– Redakcijas pastā ir lasītāja Aleksandra Caunes vēstule, tāpat arī vairāku citu lasītāju pārdomas, vai nākamgad pirms vēlēšanām baznīcu vadītāji atkal aicināšot balsot par vienu partiju. Kardināls Pujats jau uz to atbildēja TV translētā dievkalpojumā, sakot, ka viņš nepieder nevienai partijai, bet, ja politiķi aicinās, ies pie visiem, kuri vēlas dzirdēt Dieva vārdu. Kāda ir jūsu nostāja un attieksme pret partijām?

– Domāju, ka man gan nevarētu uzrādīt gadījumu, kad es būtu aicinājis balsot par kādu vienu partiju.

– Pirms iepriekšējām vēlēšanām TV rādīja Pirmās partijas reklāmas klipu…

– Neesmu filmējies nevienā reklāmā. Ja mani vārdi ir ielikti kādā klipā, tā ir cita lieta. Bet luterāņu baznīca nekad nav aicinājusi balsot par kādu konkrētu partiju. Mūsu draudžu locekļu vidū ir dažādu politisko spēku atbalstītāji, tas viņus varētu atsvešināt. Taču es kristiešiem iesaku politiķus vērtēt ne tikai pēc tā, kurš sola lielākus pabalstus, bet atcerēties arī savu ticību. Kristiešiem būtu amorāli balsot par ateistiski noskaņotu partiju un pēc tam sūkstīties, ka no skolām izmet kristīgo mācību vai ka luterāņiem atņem Pētera baznīcu. Kristiešiem vajag kārtīgi padomāt, kuri politiskie spēki atbalstīs kristīgu principu uzturēšanu un atvieglos baznīcu kalpošanu.

Zinu, ka baznīcu reizēm saista ar Pirmo partiju. Nevajag pārspīlēt. LPP nav baznīcas kabatas partija vai otrādi. Taču patiesības labad arī jāsaka, ka LPP līdz šim ir visaktīvāk izrādījusi interesi par baznīcas vajadzībām. Baznīcai pie valsts ir vajadzīgs sarunu partneris, sevišķi pēdējos desmit gados, kad abu starpā bija jāsakārto attiecības. Baznīcai ir savas vajadzības un arī savi uzskati par to, kā jāveido dzīve valstī. Lauksaimniekiem kaut kā ir dabiski par savām lietām runāt ar Zaļo un zemnieku savienību. Par to neviens nebrīnās. Ar ko lai runā baznīca? Kā jau kardināls teica, mēs esam aicinājuši un esam labprāt gatavi runāt ar visiem. LPP līdz šim ir bijusi visvairāk ieinteresēta. Kas grib, var to pārmest. Taču kas tad neļauj, piemēram, “Jaunajam laikam”, “Saskaņas centram” vai kādam citam nākt un tikties ar draudžu cilvēkiem? Viss atkarīgs no tā, kas viņiem sakāms un ko viņi līdz šim būs darījuši…

– Dievkalpojumā draudzes kopīgā lūgšanā mācītāji aicina aizlūgt ne vien par garīgajiem, bet arī laicīgajiem vadītājiem. Kad mani mudina: aizlūgsim par Rīgas domes vadību, domāju – tur vadībā ir konkrēti politiski spēki, kāpēc man jālūdz tieši par to, ko dara viņi?

– Bet kā tad lai mēs ietekmējam viņu rīcību? Varētu, piemēram, iet demonstrācijās, piketos… Tas notiek uz ielas. Bet baznīcā mēs varam lūgt par to, lai šie cilvēki saskaņā ar Dieva gribu taisnīgi un sekmīgi pildītu savus pienākumus.

Mūsu politiskā vadība, valsts pārvalde ir ārkārtīgi svarīgs elements mūsu dzīvē – kā viņi nolems, tā būs. Un tāpēc svarīgi aizlūgt par valdītājiem, lai Dievs apgaismo viņu prātus un viņi strādā tā, ka visai tautai no tā ir labums. Lūgšana par sekmīgu pienākumu izpildi nenozīmē piekrišanu visam, ko dara viņu partijas. Draudzes lūgšana svētdienas dievkalpojumā ir kalpošana visai sabiedrībai, visai pasaulei.

Publicēts: 23.12.2009, Latvijas Avīze.
www.lelb.lv

Atsauksmēm

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.

Archives

A sample text widget

Etiam pulvinar consectetur dolor sed malesuada. Ut convallis euismod dolor nec pretium. Nunc ut tristique massa.

Nam sodales mi vitae dolor ullamcorper et vulputate enim accumsan. Morbi orci magna, tincidunt vitae molestie nec, molestie at mi. Nulla nulla lorem, suscipit in posuere in, interdum non magna.

[liturgical color]